Neiepazītā Latvija

daudz pārākas par otrā jau­nekļa spējām; viņš tam sāka uzticēt aizvien atbildīgākus pienākumus, sevišķi klientu apkalpošanu un attēlu retušu.

Jānis bija diezgan labs cil­vēku pazinējs. Viņš ātri uztvē­ra citu vājības un savādības - sevišķi dāmām prata izrunāt pa

prātam, sēdinādams viņas uz fotogrāfā krēsla taisni tā, ka izcēlās tās miesas vai apģērba daļas, ar kurām kliente visvairāk lepojās. Viņš ātri ieguva dāmu simpātijās. Bet vēl jo vairāk klientiem glai­moja Jāņa retušētāja māksla. Šī māka dibinājās uz Jāņa patiku darboties ap cilvēku attēliem tādā nozīmē, ka viņš mīkstināja da­bas un rakstura izveidotos rupjos un nepareizos vaibstus, centās fotogrāfijās pagatavot tā, lai attēli būtu daiļāki par oriģināliem".

1915. gadā Spundēm draudēja iesaukšana armijā, viņš brīvprātīgi pieteicās pie Rēveles (tagad Tallina) cie­tokšņa nostiprināšanas dar­biem, par fotodarbnīcas saim­nieku palika Jānis. Pēc līgu­ma puse no ienākumiem pie­nācās Spundēm (kad viņš at­griezīsies), otra - Jānim.

Pie Spundes bieži braucis gleznotāja Teņa Graša tēvs Dāvids Grasis, mākslu studē­jošais Pēteris Grūbe, Jānis Kārkliņš no "Jaunākajām Zi­ņām". Te atbraucis arī dzej­nieks Jānis Sudrabkaļus, kam esot bijis dimanta gredzens un "dauzīdamies" viņš ar to ieskrā­pējis logu. Varbūt vēl tagad

6. dzīvoklī esošais skrāpējums ir tieši viņa roku darbs. Jānim Sudrabkalnam kādreiz nācies arī izlēkt pa otrā stāva logu. Tad šī māja bijusi vēl "puspabeigta". Pēc viesošanās pie vēlākā rakst­nieka Jāņa Kārkliņa (1891-1975, Stokholmā) viņa dzimtajos Jērcēnu Rēpeņos otrā rītā apmeklējuši D. Spundi. Apakšstāvā izdzirduši uradņika balsi (iepriekšējā naktī Strenčos bija izkaisī­tas proklamācijas, kuras no Rīgas laikam bija atvedis cits J. Kār­kliņa paziņa), ka vainīgajam "vajagot būt D. Spundes mājā". Lai nekļūtu par bez vainas vainīgo, nācies izlēkt pa logu.

Kad sākās 1917. gada notikumi, Strenčos ienāca lielinieki. Kādu reizi, kad viņš stāvējis pie darbnīcas durvīm, garām gājis krievu karavīru pulks. Norībējis sprādziens, Jānim pieskrējuši divi zaldāti ar saucienu: "Tu meti bumbu!" Pazīstams latviešu virsnieks, kas gadījies tuvumā, krievus savaldījis. Izrādījās, ka kāds krievu karavīrs aizmetis bojātu granātu. 1918. gadā lielinieku laikos Ziemeļnieku ievēl par izpildkomitejas sekretāru, tad gan viņam bijis kreiss no­skaņojums, bet vietējos varasvīrus viņš nevarējis paciest. No sekretāra darba viņš atteicies, lai nebūtu jāpiedalās rekvizīcijās.

Kad atgriezies 1). Spunde, arī viņam bija "piedzīvojumi" ar militārajiem. Reiz pa trepēm, piešiem klaudzot, uzskrējis augsts virsnieks ar lielām ūsām, kas pavēlējis aiziet un nofotografēt no­šautos sakropļotos sarkanarmiešu izlūkus, kas bijuši izlikti, lie­kas, uz baznīcas trepēm. Uzdevums tiešām nav bijis no patīka­majiem. Pēc kara, kad fotogrāfs redzējis Jāņa Fabriciusa bildi, pazinis, kas viņu toreiz apmeklējis.

Strenču kapos apglabāta dzejnieka māte, jaunākais brālis Konrāds un māsa Paulīne, kura gribēja, lai viņu sauc par Paulu. Paulu Jānis pieņēmis fotodarbnīcā par mācekli, māsu pieminot (viņa mira 27 gadu vecumā), Jānim vienmēr aizlūzusi balss, viņai veltīts arī dzejolis "Māsas piemiņai"4 . Jānim vienmēr pa­tika mazi bērni, tic barā parasti gājuši viņam nopakaļ. Pats viņš sacījis, ka bērni patīkot tāpēc, ka viņos nav ļaunuma, bet pieau­gušie gan esot "maitīgi". Kad Jānis kaut kur braucis, bērni sta­cijā viņu vienmēr pavadījuši un sagaidījuši.

1919. gadā Ziemeļnieks pārcēlās uz Rīgu. Ap 3000 fotoplašu no šīs darbnīcas 2004. gadā saņēma Latvijas Fotogrāfijas muzejs.

Vercs

1    Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga, 1992.

2    Ziemeļnieks J. Skūpsts. Rīga, 1928.

3    Plaudis J. Ziemeļnieks. Rīga, 1936, 69.-70. lpp.

4    Ziemeļnieks J. Nezināmai. Rīga, 1923.

DĒLIŅKALNS

Uz Alūksni var aizbraukt dažādi. Vairāk pa ceļam būs redzējis tas, kas nedosies pa parasto asfaltēto šoseju, bet aiz Apekalna, kur atrodas Apekalna luterāņu baznīca (1779, ir augstāk stāvošā baznīca Latvijā, tās pamatu augstums 235 m vjl.), ko varam pamanīt no šosejas jau pa gabalu, nogriezīsies pa labi. Pēc aptuveni trim kilometriem, tūlīt aiz Cielavu fer­mas, vēlreiz jānogriežas pa labi. Priekšā, uz Jaunlaicenes un Ziemeru pagastu robežas, redzams Dēliņkalns. Martas Bārba- les vārdiem dzejolī "Alūksne"1 runājot: Te mazi un lieli ceļi Satek un tālāk aujas. Dēliņkalnā lec saule, Dtisēt aiziet aiz Gaujas.