Neiepazītā Latvija

Pie šosejas Rīgas virzienā pa kreisi bijušo Paldažu vējdzir­navu vieta - neliels uzkalniņš.

Pa labi caur nelielu mežiņu pa sānceļu, kura malās vietām vēl bijušās alejas ozoli, var nokļūt pie Rožkalniem (1935)- kādreizējās kalpu mājas, kas sastāv no vairākām istabām, katra ar savu virtuvi. Ēkas kreisajā pusē veca kūts, akmeņu mūris, augšē­jā daļā māla kleķis. Dzīvojamā daļa no skaidu betona. Kopš 1990. gada mājas pieder pirmajam atjaunotās Latvijas enerģēti­kas ministram A. Lagzdiņam, dzīvojamā ēka pārbūvēta pēc ar­hitekta G. Legzdiņa projekta, tad uzbūvēta arī veranda. Turpat arī jauna arhitektes I. Dālmanes projektēta pirtiņa. Kā stāsta kaimiņi, agrāk mājas piederējušas Zeltiņam, kas bankrotējis, bū­vējot Limbažu dzelzceļu (atklāts 1934. gadā), viņam piederē­jusi arī tagadējā Izglītības ministrijas ēka Vecrīgā. Savai zemei (79 pūrvietām) apkārt sastādījis ozolus, no kuriem saglabāju­šies nedaudzi.

Tālāk šosejas kreisajā pusē Dravnieki - bijušās Buļļu pus­muižas apbūves komplekss. Ceļš pagalmā ved starp bijušo klēti zem viena jumta ar cūku kūti un kalpu māju no sarkaniem ķie­ģeļiem (tās Z galā bijusi pienotava). No dzīvojamās mājas sagla­bājusies puse, priekštelpā uz bēniņiem ved metāliskas vītņu kāp­nes. Vēl saglabājusies pārbūvētā govju kūts.

Pa ganību ceļu var aiziet līdz apmēram 1 km attālajam Buļ- ļumuižas kapulaukam meža un krūmu audzē. 700.-300. gadā pirms Kristus izdarītie apbedījumi pētīti 1929.-1930. gadā (H. Sturms u. c.) un 1965. gadā (J. Graudonis). Tie ir somiskā tipa uzkalniņi (Velna klēpji), kuru augstums līdz 2 m, dia­metrs līdz 14 m. Apbedījuma centrā no lieliem laukakmeņiem izlikts riņķis, kam, pēc ticējuma, nevarēja tikt pāri ļaunie gari. Apbedījumi orientēti Z-D virzienā, parasti bez senlietām, ak­mens šķirstos, kas pārsegti ar zemi un nosegti ar 0,3-0,7 m bie­zu akmeņu kārtu. Te bijuši 14 uzkalniņi. So vietu apvidū dzīvo­jošie ar dziļu bijību glabāja kā svētu, neaizskaramu tuvinieku atdusas vietu, kas tādi saglabājās gadu tūkstošiem.

Līdz Kaijciema pagriezienam redzami vairāki dižozoli 3,1- 3,5 m apkārtmērā. Tālāk pa labi kādreizējais Lādes krogs, kas vēlāk pārbūvēts par kalti, uz sienas redzams uzraksts "1836"; daļa ēkas sagāzusies. Pie kroga griežamies uz bijušo Lādes mui­žu. Aiz Pļaveniekiem (1935, māja apmesta 70. gadu vidū) sā­kas liepu un ozolu aleja. Lādes muižu Rīgas pilsēta saņēmusi no Zviedrijas karaļa kā kompensāciju par lielajiem zaudējumiem 1621. gadā, kad Rīga izturēja pusotru mēnesi ilgu aplenkumu. Lai gan savulaik bērni par apkārtnes vietvārdiem skaitījuši panti­ņu: "Stienis lādei priekšā un atslēga ciet", ar lādi nosaukums nav saistīts - seno lībiešu ciemu Namkūl ar muižu Rīgas virsbīs­kaps uzdāvinājis Pēterim fon Ladenam.

Lādes muižas kungu māja celta 1780. gadā kā vienstāva būve ar mansarda jumtu. No profilētajiem ķieģeļiem veidotais dekoratīvais portāls (kas neapšaubāmi ir K. Hāberlanda projek­tēts - viens no pirmajiem viņa darbiem) saglabājies tikai daļēji. Tas bija 18. gs. otrās puses Rīgas un Vidzemes arhitektūras pa- raugprojekts - daļēji baroks, daļēji klasicisms. Ēkā bijušas 4 gla­zēto podiņu krāsnis, profilētas durvis. Par tās arhitektūru un

interjeriem sīkāk var lasīt Imanta Lancmaņa rakstā3 "Hāber- lands Lādē, Lāde laika upē". 1975. gadā Rundāles pils muzeja ekspedīcija atsegusi durvju vērtņu gleznojumus, kas bija pare­dzēti kā dekorācija anfilādes ilūzijas radīšanai. Interesanti, kad vēlāk izdevās atrasts īstas 18. gs. durvis no šīs ēkas, tās pilnībā atbildušas uzgleznotajām. Te bijis arī iluzors rožaina marmora panelis. Nišu no ēdamzāles uz centrālo zāli abās pusēs ietvēra gleznotas aveņkrāsas kolonnas. Tas nemaz nebija viss, sīkāk par šiem atradumiem var izlasīt Ievas Lancmancs rakstā4 "Pēdējos gados republikā atrastie 13.-19. gs. monumentāli dekoratīvās glezniecības paraugi". Šī par Liepkrastiem nosauktā ēka 60. gadu sākumā vēl bijusi pilnīgā kārtībā, ar apkuri, ūdeni. To visu sagrāvuši "gucuļi vai čigāni", kas tur izmitināti, tāpēc tagad pārmetoši izskatās viens saglabājies parādes kāpņu balsts, ar seno kāpņu "ēnu" uz sienas. Kopsaimniecību laikos (kādu laiku te bijis lauksaimniecības artelis "Staļina Konstitūcija") esot likts apgāzt ēkas mūrus akmeņu iegūšanai, taču apgāztā siena "diemžēl" nav izjukusi. Ja kopsaimniecību laikos savlaicīgi būtu salabots ēkas jumts, celtnes liktenis neapšaubāmi būtu citādāks.

Rīgas dome muižu iznomājusi, līdz pēdējais nomnieks, Jā­nis Praudiņš, 1907. gadā to ieguvis savā īpašumā. Viņa pēcteči tagad to visu atguvuši. Atguvuši ar visu "spoku". Kā stāsta5 Ol­ga Fridolda (1907) agrāk vidusdaļas pagrabā (ar cilindriskām un krusta velvēm) arī dzīvojuši cilvēki un viens puisis tur pakā­ries. Pēc tam pēcpusdienā neviens vairs negribējis iet uz pagra­bu, viņš vienmēr rādījies.