Neiepazītā Latvija

Vispirms - par nosaukumu, kā tas radies? Teoloģijas zināt­ņu doktors Kārlis Beldavs (1868-1936) savulaik rakstīja par no­vada iedzīvotājiem2 : "Sai kalnu tautai ir savas īpatnības, kas citiem tautiešiem nav. Viņi ir vairāk dabas bērni". Tāpēc varam saprast arī šādu teiku3 , kas vēsta par kalna nosaukuma rašanos. Dienvidos no kalna jau senos laikos bijušas mājas Augstumi, kur dzīvojis puisis Stiprais. Kilometru tālāk, citās mājās dzīvojusi meitene Asne, abi bijuši samīlējušies, bet zviedru laikā meiteni iemīlējis zviedru karalis, kam par sievu un viņai bija jākļūst. Kāds vecītis, redzot abus raudam, pēc viņu vēlēšanās tos padarījis uz mūžu nešķiramus: piesitis ar nūjiņu zemei trīs reizes un puisis pār­vērties par Dēliņkalnu, meitene par Meitiņkalnu. Uz Dēliņkalna uzaudzis liels ozols, uz Meitiņkalna - priede, un koku zari sa­ķērušies kopā. Senos laikos kāzu vakarā meitas nesušas ziedus pie priedes, bet puiši pie ozola. Te gan ceļotājs jābrīdina, ka Ziemeru izloksnē nesaka "meita", bet "maita", tikai noteikti jāsaka lauztā veidā, lai neiznāk "maita".

Mazāk poētiska ir cita teika4 , par sīvām cīņām bruņinieku laikos pie toreiz vēl nekristītā kalna, kur krita neskaitāms dau­dzums mūsu tautasbrāļu. Kāda veca sieviņa šeit vaimanājusi: "Še dus mūsu dēliņi!". Un tā latvieši, kuru senči šeit uzvarējuši, šodien kalnu sauc par Dēliņkalnu, vācieši, kuri kauju zaudēju­ši - par Velna kalnu3 .

Bet kā tad kalns radies īstenībā? Domājams, ka tas cēlies kvartāra apledojuma bciguposmā, pirms vairāk nekā 13 000 gadu. To veido smilts, grants un bezakmeņu māls. Tā aug­stums ir 271,5 m vjl. Savulaik tas tika uzskatīts par ceturto augstāko Latvijā, taču, izrādās, Vidzemes augstienē Madonas rajonā bez Gaiziņkalna netrūkst citu pakalnu - Nesaules kalns, Sirdskalns (otrs augstākais Latvijā, pie Talejas ezera), Mazais Gaiziņš u. c., kā arī Latgales augstienē, kas ir augstāki, tāpēc Dēliņkalns vairs neiekļūst pat pirmajā desmitā. Bet ceļotājam ne visai interesē kalna absolūtais augstums (izņemot, protams, paša augstākā), jo ainaviski labāk uztverams kalns ar lielu rela­tīvo augstumu. Tādā ziņā Gaiziņkalna relatīvais augstums ir ap 60 m, kamēr Dēliņkalnam tas iznāk apmēram 71 m. Tā nogā­zes stāvas, to slīpums 20°-40°, apaugušas ar eglēm un baltalk­šņiem. Dēliņkalna vēju caurauklotās egles piemin Gunārs Krie- viņš savā dzejolī "Dēliņkalns"6 , bet brūnos alkšņus, kuriem "[..]

plaukstās agrā rubeņlaika dziesma" - Skaidrīte Kaldupe dzejolī "Dažas rindas par Dēliņkalna vēju"7 . Gunāram Selgām arī dzejolis "Dēliņ­kalna zvans"8 . Skaidrīte Kil- dupe, kā pati raksta grāma­tas "Vidzemes ceļinieks"9 ie­skaņā, min, ka "Dēliņkalns

man pastāstīja nepabeigtu pasaku, rūgtas atziņas kā melnas ievu ogas pretī mez­dams". Pasaku par kalējdēlu ar kārkla stabuli, kas sasauc zvaigznes tumši zilajās debe­sīs un varbūt arī dālderu vai pērļu lietu. Tos, kas grib dzir­dēt viņa dziesmu, Dēliņkalns aicina: "Atnāc pie manis, kad

kūstošā sniegā urgas sāk dziedāt, kad eglainēs rubeņi rūko, kad aprīļa vējš alkšņu ziedu dūmakas šūpo, un tu dzirdēsi jau­nā kalēja dziesmu [..]".

20. gs. sākumā kalna virsotne bijusi apstrādāta. Šī tendence apaugt apmeklētājam vairs nav patīkama, lūk kāpēc. Jau 1962. gadā Dēliņkalnu ieskaitīja aizsargājamos dabas objektos. Pēc 1977. gada tapa dabas parka projekts, no uzbraucamā ceļa tika izveidotas vairākas skatu perspektīvas, kas tagad jau aizau­gušas tā, ka pat vairs nav pamanāmas to kādreizējās vietas. Arī ceļš uz virsotni vairs nav ērti ejams, kur nu vēl braucams. Bet no virsotnes DR virzienā tomēr paveras tālumi, nemaz nerāpjoties tornī, kas piemērots tikai lieliem drosminiekiem.

Kā Dēliņkalna izskatījās agrāk, uzzinām Riharda Rudzīša grāmatā "Svētceļotāja piezīmes"10 , kur gan tas kļūdaini no­saukts par augstāko Latvijas virsotni: "Viena mala iegarena, no- druvota. Otra vienos kokos. Visa apkārtne aiznirst kā riņķu jos­lā: ziedu druvas, birztalas aploka piekalnes. Starp kalnu paugu­riem balti cērpotas pļavas. Šur tur krāšņatas. Bet iztālēm caur zilo birgu noslēpumaini mierīgs atviz Alūksnes ezers".

Kas te vēl būtu jāredz? Liellopu novietnes būves darbos tika atrasts 14.-17. gs. kapulauks. Tagad gan šī būve ainavā, kas pa­veras no kalna pa ceļam uz virsotni, iekļaujas kā svešķermenis. Tuvējā Skultu māju grupā 17. gs. dzīvojis Ansis (nebrīnieties, ka bez uzvārda, tad to latviešiem vēl nebija), kas ir senākais zināmais tēlnieka Teodora Zaļkalna (1876-1972) priekštecis, dzimis ap 1645. gadu.

Antu mājās kalna pakājē dzimis un dzīvojis represētais Jānis Jerums (1912-1980). Par dzejnieku viņu tomēr nevarētu saukt, viņš dzejoja, lai izdzīvotu. Viņa dzejā daudzkārt minēts arī Dē- liņkalns. Kolimas dzejas rindām, protams, pavisam cita noska­ņa, te citēsim no kuplejiskā Antu mājām veltītā dzejojuma11 : Pie Dēliņkalna "Antu" mājās Visai jautri kādreiz gāja: Bērni - skaitā septiņi, Pilni visi kaktiņi.