Neiepazītā Latvija

Tās pagraba daļā piecstūrainas velves. Te regulāri atbrauc baro­na fon Zīversa mazmeita Ada fon der Reke, kas jau vairāk kā 40 gadus dzīvo Vācijā. Viņas tēvs bija ļoti iecienīts vienkāršo ļaužu vidū. Viņš ļāvis svētdienās nākt uz muižas parku pastaigā­ties, tikai obligāti bija jābūt baltam kreklam un "šlipsei'". Ja nebija, tad prasīja: - Vai tev naudas nav? - Se tev nauda, bet bez šlipses nenāc uz parku11 . Kad viņš nomira, zārku uz kapiem (nav apglabāts kapličā, bet blakus) uz saviem pleciem aiznesa vietējie iedzīvotāji. Tas nav nemaz tik tuvu - gandrīz 2 km; no muižas torņa vedot apakšzemes eja.

Saimnieciskās celtnes pārstāv 1844. gadā celta klēts, stallis (1902), spirta brūzis, kalte, jaunā kūts (1904), dzirnavas, ratnī- ca u. c. būves. Jaunās kūts moderes galā vācu laikā dzīvojis "Limbažu stāstu"12 autors Bruno Plūme (1929). Diezgan inte­resanta ir vešūža ēkas apdare ar īpatnu graudainu apmetumu, kur it kā ar dažādiem instrumentiem būtu iespiestas dažāda iz­mēra bedrītes. Iepretī kungu mājai dīķis, pie kura bijusi pīļu māja, ap 1918.-1920. gadu tajā notikuši luterāņu dievkalpoju­mi, 1924. gadā ierīkota krejotava, kas pastāvējusi līdz 1964. gadam, pēc tam dzīvojamā māja Tīreļi. Dīķī maza saliņa, kur Jāņos stāvējusi alus muca, no parka puses uz to vedis tiltiņš.

Muižas "priekšnieks", tas pats, kas kādreiz devis naudu šlip­sēm, kādā avotā esot ielicis zelta naudu13 , tikai muižā avotu daudz, ari zem galdniecības ēkas, jo pie pamatiem pastāvīgi ūdens.

Tālāk var doties uz Mārstagiem pie Limbažu-Skultes ceļa vai gar Lādes ezera R krastu līdz maršruta sākumpunktam. Ejot pa Mārstagu ceļu, pa kreisi paliek mežiņš ar ozoliem. Aiz tiem neliels tīrums un aiz grāvja bijusi Ķēniņa nora, ar daudziem akmeņiem. Norai varējis pārkļūt, lecot no akmens uz akmeni. Mājas saukušās Ķēniņš, un saimnieks bijis Ķēniņš, tagad gan mājas saucas Avotkalni. Kopsaimniecība noru nomeliorēja, ak­meņus sagrūda kaudzēs - daži esot bijuši 3 m diametrā. Rajona dabas objektu sarakstā minēti 3 valriekstu koki, tos gan nemek­lējat, "attīstītā sociālisma" periodā tie nocirsti, lai iztaisītu zir­giem pagaidu aploku. Saglabājusies rinda lapegļu, kas stādītas barona laikos. Tālāk gan neejat, jo teika14 stāsta, ka tik "briesmīgi nu gan nekur nespokojoties", kā Zeltiņos. Katrs gan tur redzot savādāku spoku.

Pa labi no lielceļa Ausmas dīķis, kas izveidojies Vangu pļavas vietā, aizsprostojot 6 km garo Nabi - Lādes ezera noteku; tikai nejauksim ar 9 km garo Braslas pieteku Nabi Cēsu rajonā. Aiz tā paveras skats uz gandrīz unikālo Nabes Sibīrijas ciedrupriežu au­dzi netālu no dzelzceļa līnijas. Šie stādījumi labi redzami no attālu­ma kā liela tumša skujkoku audze. Koki, domājams, stādīti 20. gados, daudzi iznīcināti pavisam nesen, no kādreizējiem 56 kokiem palicis pavisam maz. Pie dīķa "kungu laikos" bijis ķieģeļ- ceplis, zem krūmiem vēl esot atrodamas ķieģeļu lauskas.

Aiz dzelzceļa pārbrauktuves pa kreisi var nokļūt uz Vecvī- diņiem, kur dzimis žurnālists, redaktors, mākslas fotogrāfs, žur­nālu "Tilts" un "Vovaeur" izdevējs Hugo Krastiņš (Kaspars Strū­ga, 1914-1999, Mincapolisā, ASV). Viņa senčos ir Vidzemes jūrmalas lībieši.

Tālāk lielceļa malā ozols 4,3 m apkārtmērā, aiz tā Ziedgra- vas, vēl tālāk Lojas pusmuiža, kas ietver Saulesdārzu (celtas zviedru laikos, bet vairākkārt pārbūvētas) un Strautmaļu (1926, guļbūve uz veciem siena pūnes pamatiem) mājas. Tuvumā arī Lojas pusmuižas buļļu kūts atliekas.

Apmēram 200 m no ceļa iepretī Saulesdārziem Nabes ba­ronu kapi. Tur no ķieģeļiem celtas kapličas (19. gs. sāk.r) dru­pas, kapu kalnu ietver akmens valnis. Redzami kāda 1862. gada kapakmens fragmenti. Vietējie šo kalnu sauc par Kapeļkalnu.

Vēl uz priekšu Lejnieku mājas. Pie tām Hilda Kastiņa (1908) jaunībā reiz naktī uz rīta pusi, no balles nākot, redzējusi, kā debesis atveras1 ". No vienas malas līdz otrai debesīs "tāda kā pātaga nogā­jusi", palikusi balta svītra, kas arvien kļuvusi platāka. To skaistumu, kas sekojis, neviens cilvēks nevarot iedomāties. Koki un visi akmeņi bijuši kā ar zeltu aplieti. Tad lēnām viss aizvēries ciet.

Pēc 2,5 km sasniedzam Limbažu-Skultes ceļu (pa to caur Stieni kursē autobusi).

Ja no Nabes ejam uz maršruta sākumpunktu, tad pie dzir­navām jāšķērso Nabes upe. Tūlīt aiz tilta pa labi no ceļa vieta, "no kuras baidās zirgi"16 . Tas ir Priežkalns, kur senāk bijusi kapsēta ar uzkalniņiem. Uz kalna augušas priedes, tās nocirstas un tagad tur tīrums. Tuvumā pļaviņa, kas saucas Zaķlaidars, lejā pie ezera mazs purviņš - Kaziņteiķis. Turpat Dzeņu birzs, agrāk iecienīta zaļumbaļļu vieta.

Pa kreisi no ceļa Pālītes, kur "kungu laikā" dzīvojuši kal­pi. Senāk apkārt visur bijusi muižas zeme, tikai Teņu mājās bijis saimnieks, kurš ar lielkungu spēlējot kārtis, māju nospēlē­jis. Saimnieks, kad gāja ārā no mājām, visām sava lielā ābeļdār­za ābelēm aiz mizas aizbēris sāli, izdzīvojušas tikai trīs. Liel­kungs mājas pārdēvējis par Pālītēm17 . Taču lieli ozoli (3—4 m) starp Pālītēm un muižu vēl ir.