Neiepazītā Latvija

bēniņiem ved metāliskas vītņu kāpnes. Kompleksā atrodas arī cūku kūts (tās tālākajā galā klēts) un bijusī kalpu māja, kuras vienā galā savulaik darbojās pienotava. Uz Raganas pusi ceļa malā slejas kroga ēka, tiesa, no tās saglabājusies tikai daļa un tā pati pārbūvēta par kalti. Būves gads labi salasāms uz ēkas sie­nas - 1836. Žēl, bet šo krogu nevar saukt par Buļļu krogu, jo tas nodēvēts tuvumā esošās muižas vārdā - par Lādes krogu.

Buļļu dzirnavas bijušas gan Drustu, gan Ukru pagastā.

Buļļu vārds izmantots vairākos vietvārdos Talsu rajona Lī­bagu pagastā. Aklāciema tuvumā ir māju grupa Bullnieki. No­stāsts3 vēsta, ka kādreiz pie mājas gulējis liels krustakmens. Pēc kopsaimniecības dibināšanas partorgs licis to aizvākt. Nedaudz vēlāk gan viņš, gan viņa ģimene traģiski gāja bojā. Virbu pagas­ta teritorijā ir Buļļu mājas, pie tām Buļļu purvs. Teika4 stāsta, ka reiz kalnā ganījušies Slaparu un Tomrēdu māju buļļi. Tie sākuši badīties un badoties iekrituši "acī", kas bijusi kalna pakājē. Tā tur viņi palikuši. Ūdens vien vārījies. No tā laika purvu sauc par Buļļu purvu. Buļļu pļavai Kuldīgas rajona Rumbas pagastā cauri tek Veldzes upīte, bet Buļļu kalnam Ērgļu pagastā pie Ķikutu mājām pāri iet Ērgļu-Kokneses ceļš. Ruļļu kalns ir Jērcēnu pa­gastā pie Liepsalu mājām.

Izskatās, ka buļļiem vienmēr paveicies kaut kur iekrist. Lūk, kāds notikums atgadījies Ēdoles pagastā. No Ēdoles uz Basiem ved ceļš, kuram Olafs Gūtmanis veltījis dzejoli "Ēdoles-Basu ceļš"5 , jūsmodams:

Uzšūpo pakalni ceļu no ielejas Pārredzēt suitu novadam pāri [..]

3 km no Ēdoles-Kuldīgas ceļa uz tā ir caurteka, kas pēc tradīcijas tiek saukta par Buļļu tiltu. Baronu laikos Ēdolē buļļi tika baroti ar brāgu un salmiem. Salmus pārlēja ar karstu brāgu 1111 deva lopiņiem ēst. Kad bija gana nobaroti, dzina prom uz Liepājas kautuvi. Ticis uz tilta, viens bullis nokrita un aizgāja bojā un līdz ar to tiltam radās nosaukums "Buļļu tilts"6 . Alfrēds Šķēle7 stāsta par uzņēmīgu ēdolieti, vārdā Āzi, kas līdzīgā veidā nobarojis no vietējiem uzpirktus bullēnus. Tur gan minētas Ventspils kautuves. Tāds sakars buļļiem ar spirta ražošanu no kartupeļiem.

Buļļu krogs ir Vilzēnos, Limbažu rajona Braslavas pagastā. Garās ēkas priekšpusē izbūvēta segta nojume ar apaļu kolonnu virkni. Mūrī starp laukakmeņiem rūpīgi iespiesti granīta gabali­ņi. Krogs piederējis muižai. Kad baronam atbrauca ciemiņi, zir­gus parasti izvietoja pie kroga. Lielajām karietēm esot bijusi spe­ciāla stedele. Ēkas vidusdaļā atradās tējnīca ar virtuvi. Vilzēnu Annas muižā 1916. gadā dzimušās Ermīnes Roccs tēvs stāstījis, ka tas "visādā ziņā bijis labs krogs ar labu apkalpošanu".

Vēres

1    LFK2049, 198.

2    LFK 1206,4176.

3    LFK 1955, 19283.

4     LFK 1960, 3003.

s Laikrakstā "Ļeņina Ceļš", 1978, 19. aug.

6    LFK 2049, 232.

7    Šķēle A. Dzimtas hronika. Rīga, 1992.

KO PARASTI NEPAMANA LIELSTRAUPE

Uz Valmieras šosejas ir Braslas upes tilts (atjaunots 2000. ga­dā), kas norobežo Rīgas un Cēsu rajonus. Ja 70 km garā Brasla augštecē tek pa plašu palieni, tad no Straupes Pārupes kapiem sākot, tā iegraužas dziļi smilšakmens iežos un vietām tās kras­tos skatāmas stāvas kraujas.

Upes kreisajā krastā bijis tālu izslavētais Braslas krogs, ari biežu kautiņu vieta. To cēlonis parasti bijušas trīs krodzinieka skaistās meitas. Kroga vairs nav, kurp doties mums?

Uz ziemeļu pusi labāk neiesim, vismaz - siena laikā. Tur mēs nokļūtu Avaidos, kur savulaik saimniekojis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Stauers (1891-1945). Stāsta1 , ka tur reiz 40. gadu beigās diviem cilvēkiem līdzi nākusi siena kau­dze, kas "gribējusi gāzties virsū". Tolaik tur vēl bijusi redzama senkapu vieta, tagad viss aizaudzis.

Ejot uz Straupi pa šoseju, pa labi no tās Melnezers, kur esot iebraukusi kariete ar visiem baroniem2 , bet vīri, kas to gribējuši nosusināt, kļuvuši akli3 . Tālāk pa kreisi no šosejas var redzēt 1798. gadā celto zirgu pasta staciju ar saimniecības ēku kom­pleksu un varenu lapegļu rindu, vecā ceļa malā piemiņas akmens (1990, tēlnieks V. Titāns) pie Lapainiem (1935) šeit dzimuša­jam pilskalnu pētniekam un dievturu mācības pamatlicējam Er­nestam Brastiņam (1892-1940).

Rīgas rajona pusē pie tilta Braslas labajā krastā Podnieku iezis, taču pa lauku ceļu pretējā krastā pēc 1,4 km esam pie Aņītēm, kurām iepretī Braslas ūdenskrātuves (17-20 ha) krastā Aņītes Garais iezis - augšdevona Gaujas svītas smilšakmeņu atsegums. 800 m tālāk Braslas HES (1927-1971), kuras būve bija iecerēta jau 1919. gadā, ar 270 k\V lielu jaudu. Ūdens pie- vades caurule bija 1,6 m diametrā 0,4 km garumā. Vēl tagad pilnīgā kārtībā betona aizsprosts ar aizvariem, spēkstacijas ēka ar turbīnu, taču to visu 70. gadu sākumā pārveidoja par … ziv- audzētavu. Vienulaik šeit audzēti arī platspīlu vēži. 2000. gadā tika atjaunota HES, šoreiz ar 400 kVV turbīnu. Ūdenskrātuvē sala, netālu no aizsprosta Rīgas rajona pusē 4-7 m augstais