Neiepazītā Latvija

Varšavu iezis. Pa Braslu uz leju krastos cits citam seko vai des­mit ieži, pat ar grūti pamanāmo Adainaiša alu Bulu iezī, kurā laupītājs esot slēpis savu guvumu. Alas garums 18 m.

Pie Aņītēm savulaik pēc laupītāja Adamaiša (viņš arī - ba­gāts kungs Rīgā, piecstāvu nama īpašnieks) pavēles Pēteris Ru- dzītis kļūdas dēļ nošāvis savu brāli, kas tepat mežā aprakts.

Turpinot ceļojumu uz Lielstraupi, braucot ar auto, jāatgrie­žas gandrīz līdz šosejai un tad pa labi. Pēc kilometriem diviem pa labi esot Velna purviņš, kur, kā stāsta teika4 , braucot muiž­kungam, parādījies Velns un ietriecis to purvā.

Nākamajā krustojumā pa labi bijušais Lielstraupes pagast­nams un viena no "Ulmaņa birzītēm", ēkā tagad gan tikai pa­sta nodaļa, pie tam tieši kādreizējās cietuma telpās, citur dzī­vokļi. Ēkai ir arī iluzorie logi, zem viena no tiem pamatu līme­nī lasāms gadskaitlis - 1882. Uzkalnā aiz pagastmājas Pekšu guļbūve, kura filmā "Purva bridējs" rādīta kā nabagmāja. īstā kādreizējā nabagmāja tagad divstāvīga un arī nosaukums cits - Birztalas. Netālu redzams Pekšu ezers (9,7 lia), lielākais dzi­ļums 15,5 m. Tā D krasts augstāks, iztek strauts uz Plaužu ezeru. Varbūt būtu jāsaka - uz vienu no četriem Latvijas Plaužu ezer­iem. Uz DA paliek dabas liegumi - Apiņu un Tavaiņa purvi.

Uz R no ceļa var nokļūt labā atpūtas vietā pie 13,6 ha lielā Plaužu ezera, kura ūdens mēdz būt oranžs. Ezerā sastopamas lobēliju-ezereņu kompleksam raksturīgas augu sugas, pie tā kon­statētas 73 paparžaugu un sēklaugu sugas. Te aug arī ūdensro­zes. Ietek upīte ar interesantu nosaukumu - Ačgārnupīte. Tāds nosaukums varētu būt radies tāpēc, ka tā tek nevis uz Braslu, bet pagriežas uz austrumu pusi un ietek ezerā. Māras dienas rītā upītē esot jāmazgā mute5 . Kādreiz pie ezera darbojās Latvijas komjaunatnes CK atpūtas bāze.

Tālāk ceļš dalās. Kreisais atzarojums pa daļēji iznīkušu ozo­lu aleju ved uz Straupes centru. 400 m aiz Dietaru mājām ceļš šķērso grāvi. Muižas laikos kāds zemnieks lielījies, ka pārvarēšot Velnu. Pie šī tiltiņa Velns no tiltapakšas ārā un nostājas lielībnie- kam priekšā. Tam nu visas bikses trīsēja, bet uz cīkstēšanos satai­sījies. Pārmetis krustu un pateicis: "Dievs tēvs! Dieva dēls! Nāc

man par palīgu!" un meties Velnam krūtīs. Nebija ilgi un - Velns jau gulēja garšļau­kus. Piecēlies un, gari nospļā­vies, Velns pārlēca pār grāvi un, mežā ieiedams, sacījis: "Ko nu viens pret trim!". Šis nostāsts publicēts 1894. gadā iz­nākušajā "Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības noda­ļas ceturtajā rakstu krājumā".

Ap 1 km pirms Straupes centra bija Rozēnu dzimtas kapi, to kapu plāksnes tagad var apskatīt Straupes pils pagalmā. Te bijušas kapličas ar nišām (lai nespiež zemes smagums). Teika vēsta, ka pie šiem kapiem vairākkārt parādījies spoks, kas sau­cis, lai pagaida. Kad nu vienreiz gaidījuši ar, pienācis nevis spoks, bet āzis, kas gribējis badīt. Tad sākuši sist, līdz nosituši un "tai vietā palikusi zelta čupa"6 .

Nogriežoties pa labi, Ungurmuižas virzienā. Pckšu ezera Z krastā redzam bijušo Lielstraupes pagastskolas ēku (1871)- pamatīgu mūra būvi, kuras otrais stāvs 1904. gadā uzcelts no ķieģeļiem. 1906. gadā skolnieki divas reizes mēģinājuši node­dzināt skolu, bet uguns laikā pamanīta. Pašreizējā Straupes sko­la- Mazstraupes pils ari degusi - 1993. un 1995. gadā, vēl at­jaunošanas gaitā pēc pirmās degšanas. Te skola pastāvējusi līdz 1971. gadam.

Šajā skolā kā skolotāja dēls dzimis gleznotājs Eduards Lind- bergs (1882-1928), par palīgskolotāju darbojies (1890-1891) rakstnieks Augusts Saulietis, te strādājis (1901-1904) izglītības darbinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Krišs Melnalksnis (1879-1930), viņa kundze Antonija rakstījusi stāstus ar pseido­nīmu "Antija", ir vairāku grāmatu autore. Te strādājis vēlākais diplomāts Jānis Sesks (1877-?) un grāmatas "Raunas stāsti" autors Uldis Strupulis (1930).

Šīs skolas pirmsākums bija pagaidu telpas Cīruļos (A virzie­nā no šejienes). Jānis Lcrhs (1895-1944, rakstīts arī Lcrlie,

1940. gadā mainījis uzvārdu uz Lejnieks) no Cīruļiem bija Lāč­plēša Kara ordeņa kavalieris, Lielstraupes pagasta vecākais. Šeit jāpievērš uzmanība kādam interesantam faktam, ka Lielstrau­pē savulaik bija tradīcija, ja mājas vārds latvisks, tad uzvārds dots, pārtulkojot šo nosaukumu vāciski. Lcrha gadījumā tas pil­nībā atbilst. Tagad vecajai skolas ēkai pie ieejas plāksnīte ar uz­rakstu latviski un angliski "Pusaudžu kolektīvs SaulritF. Te ar darba terapiju (bez medikamentiem) ārstē narkomānus, toksi- komānus, alkoholiķus. Telpas šeit neatgādina slimnīcu, drīzāk gan atpūtas namu.

Ja nākamajā krustojumā paiesim pa labi, ieraudzīsim Liel- svabadniekus. Šo māju barons kādreiz dāvāja Bīderu Miķe­lim, tā sākta celt 1900. gadā no ļoti lieliem tēstiem laukakmeņ­iem, kas salaisti kopā ar minimālām atstarpēm. Velvētajos pa­grabos barona vajadzībām gatavoja vīnus, apkārt mājai liels ābeļ­dārzs. Daļa no saimnieciskajām būvēm gājušas bojā, bet ir vēl saglabājusies 1890. gadā celtā klēts un citas būves. Pie mājām aug dižozols 5,3 m apkārtmērā.