Neiepazītā Latvija

Tālāk ir vēl Mazsvabadnicki, nav tikai "parastu" Svabad- nieku, kuros, kā min daži avoti, stārasta ģimenē būtu dzimis vēsturnieks, tiesībnieks, rakstnieks un folklorists profesors Ar- veds Švābe (1888-1959, Stokholmā). Zināms, ka ģimene 1906. g. pārcēlusies uz dzīvi Zvejniekos (A virzienā pie Pūricu ezera, nojaukti 60. gados meliorācijā, saglabājies tik vītols), tā kā ne­būs pareizas tās publikācijas, kas min Zvejniekus kā A. Svābes dzimšanas vietu. Pie viena vēl par viņa uzvārdu. No Svabadnie- ku vārda cēlies ari 1826. gada dvēseļu revīzijā dotais dzimtas uzvārds, kuram tātad, kā pats rakstnieks autobiogrāfijā norāda, nav nekā kopīga ar Vācijas švābiem. Būs jātic žurnālā "Latvju Domas" (iznāca Vācijā) 1947. gada 5. numurā publicētajam, ka A. Švābe dzimis Lielstraupes muižā ap 6 pēcpusdienā. Tas noticis pils kalpu mājā.

Lai nokļūtu pie Pūricu ezera, dodamies atpakaļ uz ceļu, kas veda gar pagastskolu un - uz priekšu! Nedaudz aiz Lielandžām (tās 1997. un 1998. gada Straupes pagasta padomes rīkotajā konkursā tika atzītas par vienu no sakoptākajām lauku sētām), nogājuši mazliet vairāk kā 3 km no pagrieziena, griežamies pa labi, pēc 0,8 km ceļš uz Pūricām, pamatīgām guļbaļķu mā­jām. Pūricu ezers (Ikuļu ezers, 32,1 ha) stipri dūņains, aizau­gošs, tā kā par peldi nav ko domāt. Pēc teikas7 Ziemeļu kara laikā straupēnieši nav devuši savu baznīcas zvanu Pēterim pār­liet, bet nogremdējuši Pūricas ezerā. Teikas nobeigumam gan divi varianti - pēc kara vilkuši laukā un likuši tornī atpakaļ, vai - ja ezers rudenī "riktīgi" aizsalstot, lejā dūņās varot redzēt, ka zvans spīd. Par ezeru vēl cita teika8 , Velns gribējis aizbērt Pūri­cas ezeru ciet. Paņēmis maisu, pielasījis ar akmeņiem un stei­dzies šurp. Nabags nav redzējis, ka maiss ir caurs. Nākot pa kalniem, akmeņi birst un birst. Velns gandrīz atnācis pie Pūri­cas ezera, kad icdziedājies gailis. Tad nu meties atpakaļ, skrējis uz elli, maisu turēdams klēpī, bet pie Sārniņu mājām gailis ie- dziedājies otrreiz un velns nometis maisu ar pēdējo akmeni un aizdiedzis uz elli atpakaļ. No tā laika apkārtējās mājas Sārniņi, Vēverīši, Cīruļi, Mežokas, Rirzgaļi, Apiņi saucas par Akmens- kalniešiem. Zeme tur tāda, ka mūsdienās pat ar traktoru nevar uzart. Pēdējais akmens no velna maisa esot saspridzināts un ie­mūrēts Līgatnes papīrfabrikas pamatos. Pēc teikas cita varian­ta9 Velns griezis maisu ar akmeņiem sev ap galvu. Akmeņkaln- iešos būtu jāieskaita arī mums jau zināmie Svabadnicki. Vispār Akmenskalnieši uz Gaujas pusi, tur skatāmā būtu daudz, bet mēs griežamies atpakaļ, uz Straupes centra pusi.

Jāpiebilst, ka 0,2 km ZR virzienā no Pūricām mežā atrodas X-XII gs. senkapi, saukti arī Turku kapi. Tur 51 uzkalniņu kaps un 3 uzkalni ar akmens riņķi. Pie paša Pūricu ezera kāda tipiska 20. - 30. gadu jaunsaimniecība saucas Akmenskalni. Bet Strau­pes lopu muižiņā Šņorēs (uz D pusi, saglabājušies tikai pamati) rentnieka ģimenē (šajā ēkā dzīvojuši 7 rentnieki) dzimis ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Latvijas universitātes profesors (1934) Kārlis Tormanis (1882-1950), kas 1923. gadā veica iz­pētes priekšdarbus jau skatītās Braslas HES celšanai.

Ja kāds nav bijis pie Ungurmuižas pils, var jau tālāk doties krustojumā pa labi. Kājnieki jau iepriekšējā krustojumā taisni pa taku iznāks pie tagadējām Sauleskalna mājām, kas ir daļa no

Lielstraupes kādreizējās pus­muižas Kuķēniem. Autobrau­cēji vai nu uz priekšu līdz pa­gasta robežai pie Klāmaņiem un tad pa kreisi, vai ari pa otru ceļu, atpakaļ, aiz Lielandžām. Šie abi ceļi vizuāli izteiksmīgi. Jaunais ceļš pāri Vārnkalna augstumiem paver plašu skatu uz tālu apkārtni. No tā dziļi le­jā liekas Lielstraupes pils tornis un Straupes centrs.

Tāpat pa labi Straupes Ve­cie kapi, kas atklāti 1775. ga­dā un tos daļēji ietver akmens krāvuma žogs. No Mazstraupes kapličas (1774) tagad drupas, Lielstraupes kapličai nav atrodama pat vieta. Kapi vairākas reizes paplašināti un 1848. g. izveidots ari pareizticīgo nodalī­jums. Te apglabāts pareizticīgo draudzes mācītājs Emilijans Menšikovs (1846-1919). Kapliča uzcelta 1936. gadā. Neparasta for­mas granīta piemineklis Rožu dzimtai, kapos ir lieli krusti. Inte­resants 1,3 m augstais krusts pie kapličas durvīm uz akmens pamatnes. Jau vairākus gadu desmitus kā "pazudusi" slīpētā granīta plāksne ilggadējā draudzes skolas skolotāja, ērģelnieka un kora diriģenta Dionisija Garklāva (????—1907) kapam. Viņa va­dītais koris ir to četru koru skai­tā, kas dzied pirmajos latviešu Dziesmu svētkos Dikļos 1864. gadā. Te apglabāts ilggadīgais Straupes mācītājs Pauls Fridrihs Kīglers (1845. - 1902.) un Straupes prāvests Fridrihs Zīl- manis. Šajos kapos atrodami 63 dažāda veidu kalti krusti.