Neiepazītā Latvija

Aiz kapiem nokļūstam uz Raunas-Jaunpicbalgas ceļa. Tā malā atrodas restaurētā kādreizējā muižas magazīnas ēka. Pre­tējā ceļa pusē, attālāk, jau redzama bijusī Drustu muižas dzīvo­jamā ēka, taču lai to sasniegtu, sekosim kādreizējā būvmeistara iecerei un tikai pirms veikala griežamies pa labi, nākamajā krus­tojumā atkal pa labi, kur jāiet garām 19. gs. celtajai klētij (kād­reiz skaistajai, kolonnām rotātajai ēkai jau sen nepieciešama restaurācija). Tālāk aiz ceļa pagrieziena paveras skats uz bijušo muižas pārvaldnieka dzīvojamo ēku, nākamais pagrieziens bei­dzot paver skatu uz uzkalnā novietoto ansambļa centrālo ēku - bijušo kungu māju, kas gan nav grezna pils. Šāda muižas ansambļa

atklāšanās pakāpenība daudz­kārt palielina kopējo iespaidu. Kungu māja celta 1787. gadā. Katrā stāvā logi ir atšķirīgi, tā­tad kādreizējai vienstāva ēkai vēlāk uzbūvēts otrais stāvs. Hka ilgstoši izmantota kā padomju saimniecības kantoris. Pēc Ojā­ra Rodes vadītās tautskolas pe­rioda ēka nonākusi mantinie­ku pārvaldījumā.

Aleja no Jaunpiebalgas ce­ļa noved pie Drustu baznīcas. Pirmā baznīca Drustos uzcel­ta 1616. gadā J. Drobiša val­dīšanas laikā, tā nodega 1705. gadā Ziemeļu kara lai­kā, pēc tam dievvārdus nācās klausīties gan muižas piedarbā, gan pirtī, pat krogā. Pašreizējā mūra baznīca, kas sekoja pēc 1750. gadā celtās, uzbūvēta 1837. gadā. Namdara un galdnieka darbus veicis pazīstamais Cēsu celtnieks Mārcis Sārums (1799-1859), savulaik saukts par Cēsu apkārtnes pēdējo lībieti, bet mums viņš ir nozīmīgs kā pir­mais zināmais nevācu būvuzņēmējs. Viņa piemiņa ir ari Jāņa baz­nīcas tornis Cēsīs, Dzērbenes un citas baznīcas. Ja iznāk pabūt pie viņa kapa krusta tuvu Cēsu Lejas kapu kapličai, atcerēsi­mies, ka viņa, dzimtcilvēka, bērēs piedalījās 78 pajūgi. Jānis Dro- nis viņam veltījis eseju "Ozolzīle Mārcim Sārumam"7 . Bet H. Hā- gemeisters 1838. gadā izdevis grāmatu ^fnnno par ĀJruotu ftrnuftoco bns- niru, mutochnfim un otmnctitrcm, kur lonrr rtftociit, l;n locccos Inikoo orlic trff tin kn tngtinO irt; 3ruotu taniftoti pnr Inbtm onrntotitoo un ptt īnunno btionicao rc9P!Dclitioctinnno par pet minncflchonu iodoUttm no ^Ucccao Ā3motco Icclnluintin -ilemricli uon jjnticmtifltcr".

Baznīcas gaišajā altārī ar četrām kolonnām atrodas F. Don- nera-Rihtera glezna "Kristus debesbraukšana" (1898). Pašrei­zējās ērģeles (E. Martina firma) ar 10 reģistriem darinātas 1901. gadā. Pēckara gados Drustos virsmācītāja pienākumus pildīja Edgars Jundzis (1907-1986), vēlākais teoloģijas profe­sors un seno mezglu rakstu pētnieks. Dievkalpojumus baznīcā aprakstījis Kārlis Lapiņš8 .

Pie baznīcas pelēks Somijas granīta piemineklis (1932, K. Ku- raua firma) pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kri­tušajam 41 draudzes dēlam. Tā pamatos iemūrēta kaste ar do­kumentiem. Starp vīriem, kam veltīts piemineklis, ir arī Pēteris Sūlmeisters. Otrpus baznīcas ieejai piemiņas vieta četriem 1905. gada revolūcijas represiju upuriem, un arī te tas pats uz­vārds - zemnieki Dāvis Sūlmeisters (1861-1906) un viņa dēls Jānis Sūlmeisters (1886-1906), dzimis Auļukalna Vecauļos, kā arī pamatskolas pārzinis Jēkabs Sīrons (1863-1906). Rudenī nošauts arī ceturtais - Jānis Pauris. Diemžēl kādreizējo kapa vie­tu, ko apjoza granīta stabi un metālā kaltas ķēdes, savulaik no­mainīja ar bezpersonīgām cita laikmeta apbedījumiem rakstu­rīgām betona plāksnēm. Cerētā ieguvumā tikai "ķeksītis" īsta vēstures pieminekļa vietā. Bet par pašiem nošautajiem vislabāk pateikusi rakstniece Lūcija Ķuzāne9

Piemineklis pie Drustu baznīcas (2001)

"Soda ekspedīcijas virsnieks licis saviem kazakiem no vi­sām mājām sadzīt kopā vīriešus, pat zēnus no sešpadsmit ga­diem. Dienu un nakti klaušināti, kas iepriekšējā gadā nošāvis vietējo uradņiku. Kad neviens nezinājis, vesti pie baznīcas, kur priekšā jau gaidījusi bedre. Vispirms nošāvuši skolotāju Jēkabu Sīronu, tad otro skolotāju Sūlmaheru kopā ar dēlu. Pēc tam piekodināts: pagaidām par uradņiku trīs dzīvības, par katru nākamu valdības cilvēku deviņas, pēc tam… astoņdesmit viena, līdz nebūšot vairs neviena latvieša." Tie­sa, tīšām vai netīšām te personu vārdi sagrozīti. Pie tam kļūdas dēļ bijis no­šauts "nepareizais" - Gatartas, nevis Drustu uradņiks. Bet Jānis Medenis publicējis balādi "Drustu asins lie­tus"10 par šo pašu notikumu.

Un vēl par pieminekļiem - Drustu centrā nelielā koku ie­kļautā uzkalniņā represēto un bojā gājušo iedzīvotāju piemiņai stādīti ozoli un oši, uzstādīts arī piemiņas akmens.