Neiepazītā Latvija

Tūlīt aiz veikala paveras skats uz Kroga ezeru (10,7 ha, 173 m vjl.), pie kura atrodas Drustu skola, kas celta 1936.- 1937. gadā pēc Cēsu apriņķa būvinspektora Pētera Bērziņa pro­jekta kā 6 klašu pamatskola. 1989. gadā atklāta skolas vēstures ekspozīcija, ko izveidojis skolotājs J. Arājs. Un vēsture te diža - skola dibināta 1687. gadā (pie skolas stēla tās 300 gadu jubi­lejai). Tā atradusies pie lielākā no Drustu ezeriem, ko sauc gan kā Drustu, gan kā Draudzesskolas jeb Skolas ezeru (34,3 ha, 172,7 iii vjl.). 19. gs. Drustu draudzes skola tika uzskatīta par vienu no labākajām Vidzemē. 1809. gadā vecās koka ēkas vie­tā Skoliešos skolai uzbūvēja jaunu mūra ēku, tā paplašināta 1873. gadā, savu izskatu saglabājusi līdz mūsdienām. Ilgu lai­ku tā izmantota arī kā brāļu draudzes saiešanas nams.

Aiz Kroga ezera no Jaunpiebalgas ceļa sākas nozarojums uz Drustu dzelzceļa staciju (arhitekts Jānis Ķezbers), kur gan vil­cieni vairs neiet un arī pati stacijas ēka uzspridzināta 1944. gadā. Ari te atrodas mājas, kur dzimuši slaveni ļaudis. Kreiļos dzimis Latvijas Lauksaimniecības universitātes docents, inženierzināt­ņu doktors Jānis Barbars (1929), kas pētījis mazo sateces basei­nu hidroloģiju. Zundos Kreiļu ezera tuvumā dzimis cits peda­gogs - Indriķis Cīrulis (1860-?), viņš par skolotāju strādājis Dur­bē, Torņakalnā; zinātniskajam darbam par drustēniešu izloksni savulaik piešķirta Jēkaba Velmes prēmija. Šajā pagasta stūrī Lī­biešos dzimis arī tulkotājs no krievu valodas (ticis pat pie V. Ļe­ņina rakstu tulkošanas) Jānis Ozols (1903-1975, Rīgā). Bla­kus, tagad vairs neapdzīvotajos Kalna Lībiešos, dzimis rakst­nieks un žurnālists Kārlis Lapiņš (1895-1942, Petropavlovskā, Kazahstānā). Miršanas vieta neizraisa izbrīnu, ja pieminam ti­kai vienu viņa darbu - romānu "Čekas gūstā" (1930). Lībiešu ciemu K. Lapiņš aprakstījis grāmatā "Jaunības laiki", Lībiešu Gaujmali nosaucot par pagasta paradīzi - "Gaujas krasti zied un sapņo… Zūstošā pļava iztvīksmina no savas krūts saldu smaržu reibumu, kurā gurst sirds un miglo acis… Nekur vairs negribas

tālāk iet par šo sapņu valsti [..]"." Lurantos, Pērļupītes tuvu­mā, dzimis mākslinieks un pedagogs Jānis Riba (1998-1981), kas savās gleznās daudz atainojis Drustu apkārtnes dabu. Drus­tos dzimuši daudzi Latvijai nozīmīgi cilvēki, no kuriem šeit pie­minēti tikai ievērojamākie.

Gatartā pie Krustriju mājām atrodas unikālās muižas trīs- korpusu rijas (1816) paliekas. Pie centrālā sešstūrainā piedarba starveidīgi pievienoti trīs korpusi - divas rijas un vēl viens pie­darbs. Skatoties uz pašreiz redzamajiem korpusiem, vajadzētu iztēloties, ka kādreiz visus tos ietvēra plaši palieveņi, kuru jumta konstrukcija ar pārlaidu nojumi balstījās uz ķieģeļu stabiem (nav saglabājušies). Centrālās daļas jumts sasniedza 12,5 m augstumu. Rijas restaurācijas projekts tika izstrādāts jau 1978. gadā, taču, neskatoties uz to, ka centrālais atbalsta stabs bija 56 cm diametrā, kādā ziemā zem bagātīgas sniega segas jumta konstrukcija sabruka. Diemžēl! Pēc ilgāka laika šīs daļas drupas tika aizvāktas.

Lauva Gatartā (2001)

Tikai nedaudz uz priekšu, bet mazliet atstatus no ceļa, tā kreisajā pusē, atkal interesanta ēka (19. gs. 1. puse) ar koka kolonnu portiku. Ari sienas klāj dēļu apšuvums, kas domājams, jau būvēšanas laikā izveidots mūra ēkai. Kāpēc tad tā? Daž­kārt koka ēkai ar apmetumu

centās piešķirt respektablāku, mūra ēkas izskatu, bet te - otrādi. Būves kādreizējais pielietojums - tiesas ēka ari nedod atbildi. Var­būt tiešām muižas īpašnieks gribējis, lai tikai pils būtu visrespek­tablākā? Šim nolūkam tieši kungu dzīvojamai ēkai arī citās Latvi­jas muižās izvēlēti atšķirīgi apdares materiāli. Sakars ar tieslietām te parādījies arī vēlāk - te dzīvojušā dārznieka ģimenē 1929. gadā dzimis jurists Jānis Dzenītis, kas no 1980. gada bija Latvijas PSR prokurors un iemantoja tautas nicinājumu par pretošanos latviešu neatkarības centieniem, tāpēc viņu pievāca Maskava.

Piebraukšana pilij izveidota tradicionāli - 1823. gadā celtā ēka atrodas taisni pret piebraucamā ceļa galu. Pie ieejas divas pamatī­gi cietušas lauvas, šobrīd jau bez galvām, laikam tādēļ pret pienā­cēju vienubrīd bija pagrieztas pretējās, mazāk cietušās ķermeņa puses. Ari ēkas ārējais veidols liek domāt, kā tad te izskatījies agrāk. Te nu mums palīdzējuši Rundāles pils muzeja darbinieki, kas 1983. gadā, veicot zondāžas (vienkāršāk sakot - īstajā vietā notī­rot krāsojumu), atklājuši iluzoras balustrādes zem logiem, spraiš- lotus segmenta logus un citus dekoratīvus elementus. Saprotams, ka tie bijuši ari citās ēkas vietās, tikai kāda remonta laikā aizkrāso­ti. Muižas ēku kompleksā arī klēts (19. gs. sākums) ar segtu lieve­ni un piecām arkām fasādē. Te ari mūra kroga ēka (1853). Ari tai vairs nav kādreizējā lieveņa ar kokgriezumiem rotātām detaļām, tam 1976. gadā gluži vienkārši uzbrauca kāds transporta līdzeklis. Tagad pils atdzimst, guvusi jaunu saimnieku.

Vēres

1   LFK 1400, 12254.

2    Mākslas vēsture. Redaktors V. Purvītis. Rīga, 1934-1936,1.-3. sēj.