Neiepazītā Latvija

Krustojumā esam pie īpatnēja kokā darināta ceļu rādītāja ar jumtiņu. Pa labi vēl ne tik sen bija redzams auseklītis, ko 1987. gadā darinājis koktēlnieks Ģirts Burvis. Tas vēl bija laiks, kad auseklīti par auseklīti saukt bija diezgan bailīgi, tāpēc dar­bam tika dots nosaukums "Laika zīme". Toreiz te vēl bija kop­saimniecība "Sarkanais Stars". Mēs gan atrodamies Sarkaņu pa­gasta teritorijā, bet ar sarkanu krāsu sakars nav jāmeklē, tā drīzāk domāta rītausma vai kas līdzīgs. No 1987. līdz 1990. gadam Biksērē katru augustu strādāja koktēlnieku grupa, kuras mērķis bija radīt Latvijai netradicionālu koktēlniecību. Tā tapa jau mi­nētie un vēl citi darbi, kopā 26. Interesanti, ka lielākā daļa no māksliniekiem pirmoreiz iemēģināja roku koktēlniecībā, arī Ar­ta Dumpe, kura šeit izstādījusi darbu ar nosaukumu "Ligzda" (1989). Iepretī tam aiz dīķa redzama jauka klētiņa ar puskolon- nām sānu sienu priekšpusē un ieapaļiem lodziņiem sānos. Pa labi no tās otra klēts, kas restaurēta 1956. gadā. Klētī no 2000. gada atrodas Sarkaņu pagasta priekšsēdētāja Andra Tre- čaka jau pusotru gadu desmitu vāktā etnogrāfisko priekšmetu kolekcija. Iepretī muižas kungu mājai novietots Guntas Zemī­tes darbs "Degošie koki".

Kungu māja vienkārša, tās fasādes kreisajā pusē, gandrīz sa­sniedzot jumta kori, piebūvēts neliels amizants tornītis. Vienā no telpām saglabājies arī vecais parkets. 'Pa labi - jauna piebūve, diemžēl uz manu jautājumu par tās arhitektu saņemu atbildi - Bernhards. Bet iespējams arī, ka tā ir Aija Bernhardc. Kā pa­rasts, pat žurnālisti vairāk pievērš uzmanību tam, kurš funkcio­nārs kam stāv blakus ēkas atklāšanā, nevis tās autoram un tieša­jam darba darītājam. Kad tas nākamajā dienā parādās avīzē, šī "informācija" vairs neder pat varbūtējam teroristam, jo tas cil­vēks jau vairs tur nestāv. Tagad pilī izvietots agrofirmas kantoris un pagasta valde.

Biksēres muiža kādreiz piederējusi BukŠēvdeniem, no kuru uzvārda varētu būt nācis Biksēres latviskais nosaukums, vēlāk tās īpašnieks bija barons fon Magnuss - tik milzīgi resns vīrs, ka pats saviem spēkiem nav varējis uzkāpt kalnā (kas būtībā ir Vidzemes augstienes nogāze, aiz muižas paveras tāls skats uz

apkārtējo līdzenumu un ciematu). Klaušinieki tad atspieduši kungam pret dibenu tādas kā dakšas un uzstūmuši kalnā ar stum- šanu. Par Magnusu tautā bijis izplatīts šāds pantiņš: Uz augsta Libes krasta Stāv muiža, kas ne prasta, Tur dzīvo resnais māgnūzis, Kam vēders tāds kā vāgūzis.

Tuvumā tikai nav baznīcas. Teikā stāstīts, ka verstis četras uz A pusi pie Pagrabiešiem bijusi vēl viena muiža un tur arī baznī­ca, bet bez zvana. Toties tās sētas vara vārti atverot esot tā ska­nējuši, ka varējuši divi jūdzes tālu dzirdēt.

Vēl 1969. gadā pierakstīta teika2 , ka "zviedru kara laikā, kur iet garākais lielceļš gar Biksēru muižu un tagad atrodas kapu- kalns", notikušas sīvas kaujas. Zviedri tur aprakuši divas zelta mucas, katru savā ceļa pusē, pār ceļu gājusi zelta ķēde. Šīs teikas teicējs bijis kāds Jānis Ķirsons. Uzvārds "Ķirsons" pieminēts arī Aivara Aivicksta dzejolī "Biksērcs valstis"3 un līdz ar to arī "Ru- dzons, Vējons, Kaltons" u. c. Tagad Sarkaņu pagastā iekļauta ari Patkule, kas savulaik bijusi Patkules pagasta centrs un, kā zina stāstīt bibliotekāre Aida Pintāne, tad Patkules pagasta skrī­veris nedevis cilvēkiem vaļu pašiem izvēlēties sev uzvārdus, bet ņēmis dažādas dabas parādības, lietas, kokus u. c. un šiem no­saukumiem pievienojis galotni "-ons". Tātad visi, kuriem Lat­vijā ir pēc šāda parauga darināti uzvārdi, var būt droši, ka viņu dzimtas saknes ir Patkulē. Un ne tikai Latvijā dzīvojošie - Ces­vaines baznīcas kapos 1991. gadā pārapbedīts ASV mirušais lu­terāņu prāvests Pāvils Ķirsons (1913-1965). It kā muižnieks šādi vēlējies uzzināt, kur viņa bijušie dzimtcilvēki aizklīdis un par ko kļūs.

Biksērē atrodoties, mums jārunā vēl par vienu mucu. Šī vispār laikam ir bagāta vieta, kur naudu neskaita savādāk, kā mucām. Stāsta, ka Vecezerā, kas atrodas 100 m no lokomo­biles, kara laikā esot iesviesta muca ar baznīcas naudu, lai pasargātu to no ienaidnieka. Izvilkt naudu varot gan tikai pašā pusdienas laikā.

Pie muižas dīķa vel redzams Artas Dumpes darbs "Zem viena jumta" (1987) un Laimdotas Griķes "Spīguļo, saulīt" (1988). Otrās klēts priekšā - Andas Neretnieces "Lūgšana" (1990), bet 200 m no tās skolotāja J. Ramaņa apbedījuma vieta. Vēl ēku kompleksā izvietotas Oļega Skaraina, Guntara Zvaigznes, tēva un dēla Bulu u. c. skulptūras, bet tās jums jāatrod pašiem! Tas var būt ne tik viegls uzdevums, jo Gvido Bula skulptūra "Dieva pirksts" atrodas Rēķu kalna virsotnē 4 km no pils. Dažas skulp­tūras, kā A. Gulbja darinātā "Četri novadi", jau gājušas bojā.