Neiepazītā Latvija

Paraugies, Smaidošais, lejup no aizsaules zeltainiem dārziem'. Tauta, lūk, pulcējas 'Tevi nemirstībā vēl sveikt,

Iemužots tēlos jo Tavos tai Krustiņa, Roplaiņa gājums, Indrāni vecic i jaitnajie, Edgara, Kristīnes vaigs.

Papildinot par literārajiem tēliem - tepat tuvumā arī melns granīta piemineklis Andriksona prototipam - R. Blaumaņa tē­vabrālim.

Vēres

1    Goba A. Saules ritmi. Rīga, 1982.

2    Krājumā "Dzejas diena". Riga, 1982.

3    Lasmanis I. Mana maize. Riga, 1971.

4    Grots J. Vēstules Solveigai. Riga, 1938.

5    Losberga M. Sniega gaisma. Rīga, 1971.

6    Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem. Rīga, 1992, 174. lpp.

7    Rārbale M. Pa sirmu rasu. Rīga, 1987. x Belševica V. Dzeltu laiks. Rīga, 1987.

9     Žurnālā "Karogs", 1992, 5.-6.

10    Liepiņš J. Balzamīnc. Rīga, 1981.

11     Grots J. Vakaru stāsti ciematā. Rīga, 1959.

12     Laikrakstā "Jaunākās Ziņas", 1935, 6. sept.

13    Austriņš A. "Dzīves burvība". Rīga, 1925.

Pa senu ceļu pedam

CELS STARP EZERU UN UPI

Lai gan Jūrmalas apvedceļš atklāts 1993. gada jūlijā, tā pirm­sākumi, iespējams, meklējami jau pirms Rīgas dibināšanas. Te daudz senatnes liecinieku, lai tos apskatītu, jāiet kājām.

Aiz apvedceļa pagrieziena otrais ceļš pa kreisi ved uz nelielo Egļuciemu Babītes pagasta teritorijā, kas no R un D iekļauj ko­kiem apaugušu morēnu pauguru - Baznīckalnu, kur pēc no­stāsta nogrimusi baznīca. Tā ir sena kulta vieta, svētvieta. Kā saka Vētru māju saimnieks - vecie latvieši tur lūguši Dievu. R malā Pērkoni, kas celti pēc arhitektes Laumas Pommeres pro­jekta. Mazliet tālāk Mežvijās (1959, piebūve 1992) dzīvo tēl­niece Inta Berga ar dzīvesbiedru interjeristu Uldi Bergu, neliela skulptūru ekspozīcija.

Vēl tālāk, 800 m aiz Baznīckalna, kādreizējā mežsargmāja Strēl­nieki (agrākās Amendas), domājams, 19. gs. sākuma būve, kas cel-

ta bez pamatiem, uz horizontāli no­vietotiem baļ­ķiem. Ēkā apvalk- dūmenis, kādreiz bijis niedru jumts. Blakus jaunā dzī­vojamā ēka. D no mājām priede 2,75 m un bērzs 2,6 m apkārtmērā.

Iepretī starp šoseju un Lielupi,

11. kvartāla 4. nogabalā, atrodas dabas liegums (1977)- Darmštates priežu audze. Tā ieaudzēta no Vācijā, Darmšta- tes apgabalā, iepirktām sēklām, bet šeit Vāczemcs priedes auga ar kropliem, līkumainiem stumbriem, ļoti zarainas. Tagad to vecums ap 100 gadu.

Sasnieguši gāzesvada trasi, atgriežamies šosejas kreisajā pu­sē. Te priedulājā pauguru grupa, viens no tiem - Babītes pils­kalns (Poļu kalns). To sauc arī par Marijas vai Salas pilskalnu. Par Babītes pilskalnu tiek uzskatīta 1225. gada dokumentā mi­nētā "castrum Baboth" (arī St. Marien), kuru cēlis Zemgales bīskaps Lamberts. Indriķa un Atskaņu hronikā tas saukts par Babates pilskalnu. Tā augstums ap 9 m, taču nezinātājam to grūti atrast.

Iznākam pie Varkaļu hidromezgla (1988), kur uzbūvēts tilts pār 1,4 km garo un 0,12 km plato kanālu. Tā maksimālā ūdens caurlaides spēja ir 730 m3 sekundē. Aizberot Spuņņupi, kanāls veicina Lielupes ūdens caurteci visā Babītes ezera garu­mā. Ar tiltā iekārtotajiem 4 aizvariem iespējams stabilizēt ezera līmeni un aizsargāt to no jūras ūdens ieplūšanas, taču slūžas netiek darbinātas. J. K. Broce ap 1807. gadu rakstījis1 , ka vētras jūras ūdeni Lielupē uzdzenot līdz pat Jelgavai. Pēc šī kanāla izbūves vairākkārtīgi paātrinājusies ūdens apmaiņa, samazinā­jusies ezera aizaugšana.

Vēl tālāk redzams bijušais Varkaļu (Vārkaļu) krogs, tiesa, ievērojami pārbūvēts. Daži vietējie iedzīvotāji stāsta, ka ap 1916. gadu krogs nodedzis, tad celts par jaunu, citi atkal to no­liedz. Stāsta, ka uz šejieni braukuši Rīgas kungi, lai sievas neva­rētu noķert viņus ar meitenēm2 . Līdz 1955. gadam ēkai bijis niedru jumts. Uzkalnā blakus krogam atradusies deju grīda. Ap 1890. gadu no Majoriem uz Varkaļu krogu sāka kursēt 30-vie- tīga motorlaiva. 1899. gadā no t. s. Kabakas raga uz šejieni ie­rīkoja plostu vasarnieku vajadzībām. Vēl pirms 25 gadiem da­ļēji bija saglabājies Slokas ceļa posms no vertikāli liktiem koka bluķiem (vietām ceļš bija no koka vairogiem), kas būvēts 1944. gadā vācu armijas atkāpšanās vajadzībām (pēc citām zi­ņām - krievu armijas atkāpšanās vajadzībām 1916. gadā). Ceļa

paliekas nokurinātas malkā. Varkaļu māju saimnieks Labrencis Klīve pieminēts jau 1650. gadā Rīgas pilsētas rātes dokumen­tos. Viņš apsūdz kādu Barbaru, kas nobūrusi tā lopus.

Bet kāpēc Rīgas rātes dokumentos? Salas pagasta teritorija jau no 1226. gada bija pievienota Rīgas patrimoniālajam apga­balam, te atradās viena no senākajām Rīgas pilsētai piederoša­jām muižām. To iznomāja kādam Rīgas pilsonim, kas rātei mak­sāja nodevas.

Par kaujām pie Varkaļu kroga 1919. gadā 8 karavīri saņē­muši Lāčplēša Ivara ordeni.