Neiepazītā Latvija

Aiz Varkaļiem vecais ceļš paliek pa kreisi no šosejas. Tur pie Dambjiem (1913) aug dižozols 5,6 m apkārtmērā. Nākošās mā­jas - Sķutes, kur pēc arhitektes Intas Uzkalnes projekta zem vie­na jumta apvienota vecā dzīvojamā ēka (1886- tāds bija uz­raksts uz kāda baļķa) un klēts. Būvdarbi veikti augstā kvalitātē Ērika Analta vadībā. Sķutēs saglabājies arī 19. gs. šķūnis. Tālāk, pie ceļa, kas ved uz Babītes ezeru, Selgu dižozols (5,05 m). Blakus Dzimtsromjiem un Romjiem atrodas 1970. gadā daļēji pētītā Romju akmens laikmeta (neolīta) apmetne - senākās

apdzīvotības pēdas Salas pa­gastā. Apmetni senas lagū­nas krastā 3. gadu tūkstoša pirms Kristus vidū un otrajā pu­sē apdzīvojusi zvejnieku-med- nieku kopiena. Bez pārējām senlietām te atrasti arī vairāk kā 150 dzintara gabalu, no ku­riem 12 bijuši apstrādāti. 1969. gadā te atrasts dzintara veidojums - skulpturāls cilvē­ka galvas atveidojums - amu­lets, tagad tas atrodas Palangas dzintara muzejā.

Babītes ezers (2359 ha) krasi atšķiras no citiem Rīgas apkārtnes ezeriem ar savu

bagāto augu un dzīvnieku valsti. Ūdensputnu bagātības ziņā tas ieņem pirmo vietu Latvijā. Saglabājušās ziņas, ka pēc Rīgas nodibināšanas visu pilsētas zemju Z daļu Daugavas kreisajā krastā saukuši par Babīti. Vairākas teikas stāsta par ezera izcelšanos, tajās minēta gan vecene Baba, kas Dievam upurējusi tikai ve­cos un slimos lopus un Dievs uzsūtījis negaisu, kas viņu noslīci­nājis3 , gan ganumeita Babīte, kas aicinājusi mākoni ar lietu, līdz pati kopā ar raibuļu noslīkusi4 . Minēts arī5 , ka Babītes pils pusnaktī nogrimusi ezera dibenā. Sī piejūras lagūnu tipa ezera (pastāv arī uzskats, ka ezers ir veca Lielupes gultne) dziļums neliels - lielākais 2 m, tā dibenā 4-5 m bieza dūņu kārta, tas stipri aizaudzis meldriem un niedrēm. Dūņas satur diezgan daudz svina no mednieku skrotīm. Šis seklais ūdens piemērots daudzu zivju sugu nārstam. Tas gandrīz pilnīgi apjozts ar dambjiem. Starp ezeru un Babītes poldera (tā būve uzsākta 1939. gadā) kanālu izveidota mākslīgo salu virkne. Babītes ezers ir dabas liegums, tas iekļauts Starptautiskās putnu aizsardzības padomes Eiropas nozīmīgo putnu vietu sarakstā, tas ir caurceļotāju put­nu atpūtas vieta.

"Babīte sauc" - tāds ir Ilgas Bērzas dzejoļa nosaukums6 .

Varkaļciemā no šosejas pa labi - 1890. gadā celtie Vec- krogi, tagad mājas katram galam savs nosaukums: Mežvidi un Priedes. Pie ceļa 19. gs. beigu rija. Tālāk Labieši (30. gadi, agrāk Bražas), kur tolaik dālijas audzēja Kārlis Ruks (1904- 1990). Pa kreisi Ozoliņi - arhitekta Voldemāra Ozoliņa (1899-1991) dzimtās mājas. Pašreizējās ēkas celtas apmēram 1936.-1937. gadā pēc viņa projekta. V. Ozoliņš projektējis daudzas dzelzceļa stacijas un ūdenstorņus. Majoros dzimu­šais mākslinieks Ansis Cīrulis (1883-1942) no 11 gadu ve­cuma ganu gaitās no Jurģiem līdz Mārtiņiem bija Veckro- gos un vēlāk Ozoliņos. Varkaļciemā dzimis jurists Aleksandrs Kazaks (1913-1985, Otavā, Kanādā), kam no dažādiem pie­nākumiem bijis arī šāds - Kvebekas provinces Latviešu orga­nizāciju pārstāvības komitejas priekšsēdis Kanādas karaliska­jā komitejā par valodām un kultūru. Starp Jaunklīvju mā­jām un Lielupi 1979. gadā atrasti krama rīki.

Turpat ceļš šķērso t. s. Banka grāvi. Tā rakšanu 1858. gadā apstiprināja pats ķeizars, jo cerēja, ka 5 m platais un 1,2 km garais kanāls ar laiku paplašināsies un Lielupe izveidos jaunu gultni, tā vairs neapdraudot krastu pie Dubultiem. Pavasara ūdeņu sanestās dūņas veido auglīgu palieni, t. s. Baņķa pļavu, ko gan līdz grāvja izrakšanai 1860. gadā sauca par Ozoliņa pļavu. Vietējie pļavas no­saukumu uzskata par atvasinātu no vārda banka (par zemes renti nāca nauda), bet, iespējams, ka tas cēlies no krievu vārda банка - sēklis. Te ir ari savs Poļu sēklis, kur senāk poļi esot vilkuši strūgas. Klajumā atrodas Ūdru un Rožkalnu mājas, otrā pusē Lielupei re­dzama Dubultu stacija. 1886. gadā šeit notika lielas jāšanas sacīk­stes, uz kurām 4 tvaikoņi veda skatītājus no Dubultiem, iepretī Majoru stacijai Latvijas brīvvalsts laikā atradās šautuve.

Tālāk netālu no šosejas pie Ķīšiem pēc dažiem dokumen­tiem esot bijusi Salas Bartolomeja (Bērtuļa) baznīca. Te 1. pa­saules kara laikā pāri Lielupei tika uzcelts peldošais tilts, kas būtu ļāvis mainīt notikumu gaitu, bet "kara kungu" neizdarī­bas dēļ tas netika izmantots.

Iepretī pa kreisi no šosejas Krievi - kādreizējā mācītājmui­ža. Blakus t. s. Sīpolciems (apkaimē tiešām galvenokārt au­dzēja sīpolus, tikai 30. gados, kad sāka izplatīties sīpolu slimī­bas, pārgāja uz burkānu audzēšanu) un Sīpolkalns - neliels mo­rēnu paugurs Babītes ezera krastā, 80. gados daļēji norakts; te 17. gs. beigās bijusi baznīca - kalna nogāzē atrastas viduslaiku celtniecības paliekas: ķieģeļu, kārniņu, krāsns podiņu drumslas. Tuvumā saglabājusies 19. gs. beigu dzīvojamā ēka. Arī te, Ba­bītes ezera šaurākajā vietā, 1915. gadā kara vajadzībām uz pā­liem tika uzbūvēts ap 1,5 kni garš koka tilts līdz Annas ragam, kur atradās Annasmuiža un baznīca.