Neiepazītā Latvija

Gar Ciāti Babītes ezerā iestiepjas zemes mēle, - Garozis. Par to stāstīts A. Kāpostiņa rakstā "Pētera Garoziņa atriebība"14 : "Pretēji pārējās saleniešu zemes priežu bāgām, kas smilšu zemīti kaisa garajām sveķotajām skujām un kaikuru čemuriem - Garozis bagāts melnu trūdu zemi, ezera dūņu sanestu pazemi un lieliem, apaļiem, gludi nograuztiem, sarkani vizošiem akmens zviļņiem. Lie­lākais no tiem - Lielais Dieviņa klaips". Tālāk stāstīts, ka te kādreiz Dieviņš lūdzis naktsmājas, kas tam mīļi dotas. Vakariņās bijusi ti­kai viena garoziņa, ko ciemiņam atdevuši. No rīta Dieviņš tenci­nājis un teicis: "Šī vieta ļaužu mutē būs uz mūžiem Garoziņš. Kas te dzīvos, tam nekā netrūks". Taču raksts krietni garāks, vēstī par bajāni laikiem. Bet vai minētais akmens vēl atpazīstams?

Gātciemā gandrīz pie katras mājas no Lielupes puses pie­nāk ne tik sen rakts kanāls - personīgā "osta". Par ciema no­saukumu - Aina Lazdinska Straupciema Purinos apgalvo, ka tas cēlies no angļu vārda gate - ceļš. Bet gribas iebilst - kāds sakars ceļam ar GatīT'tefs'ir sazaroti kanāli. Gātciemā ravējot bieži tiek atrastas 100 un vairāk gadu vecas monētas. Šņoru māju iemītniece Berta Jaunzeme nodzīvoja 102 gadus. Žaga­ros dzīvojis pulkvedis leitnants A. Liepiņš. Mazliet tālāk pēc arhit. Z. Gailes projekta celtie Rudzīši, aiz tiem bijusī prāmja vieta, tālāk Ariņbeltos saglabājusies veca krāsns.

600 m augšpus tilta Lielupes labajā krastā atrodas Jāņrags (Picšrags), tam iepretī krāces Pļaviņu svītas dolomītos. Šeit līdz 1692. gadam atradusies Jāņa kapela, viena no Salas baznīcas priekštecēm, kas iegāzusies upē, kuras dziļums gan tikai ap 2 m. Lielupe te grauzusies krastā, atsegdama senus kapus.

Nonākam pie tilta (1987-1993), kas ir garākais (420 m, bez viaduktiem kreisajā krastā) metāla tilts I.atvijas ceļos. Upei šeit ass līkums, tāpēc pat izteiktas prognozes, ka palos pēc bargas ziemas nelīdzēšot pat ledus spridzināšana un Pēterburgā projektētajam tiltam paredzama … bojā eja. Toties Lielupe dolomīta sliekšņa dēļ te tik sekla, ka savulaik kuģu ceļš bija jāizspridzina.

Uz Z no tilta, Birzniekos, dzimis augļkopis, vairāku grāma­tu autors Jēkabs Karulis (1915). Vēl tālāk, aiz Plečgaļiem (tur 1879. gada klēts), bijušās pārceltuves vieta.

Lielupes otrā krastā, aiz tilta, Sloka. Jau no tilta redzams Bāžciema vējdzirnavu korpuss, pēc 2. pasaules kara tām vēl bija saglabājušies spārni, tālāk prom atrodas t. s. Hercoga Jēkaba kanāls, kas izrakts tikai daļēji, jo bijis iecerēts izveidot kanālu lai apietu dzirnavas, kas bija uz Slocenes upes. Vēl tālāk Slokas ap­būve - vienīgā vieta Jūrmalā, kur saglabājusies vecā, 19. gs. rak­sturīgā pilsētas apbūve, ko daļa garāmbraucēju var būt nav pa­manījuši, kur nu vēl izstaigājuši.

Uz D no šosejas Braņķu ciems - vairāku māju grupa. Šis ciems, kādreiz saukts arī Frankendorf (tieši tā tas saukts J. K. Broces zīmējumā15 ), vienu laiku (1816-1819) kopā ar Pavasara muižu piederējis Kasparam Biczbārdim.

Nav saglabājušās Upeskrūtaiņu mājas, kur dzimis grafiķis un dzejnieks Alberts Kronenbergs (1887-1958). Viņa bērnības at­miņās "palikuši lēnie, mierīgie un darbīgie ļaudis savās noteiktās pelēki vienmuļās gaitās. I<ā savādāki un spilgtāki notikumi iespie­dušies atmiņā krievi, akmeņu lauztuves strādnieki, kas svētdienās kāvušies ar igauņiem, ka kažoki putējuši vārda pilnā nozīmē"16 .

Līkumciema Dirbās (tagad Vasariņi) jaunsaimnieks bija Lāč­plēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Balodis (1806-1931).

Nepilnus divus kilometrus tālāk, pie vecā, 1891. g. būvētā Kalnciema ceļa (tagadējais Kalnciema ceļš, pāri Krāču kalniem, būvēts padomju laikā) bijusī Pavasara muiža. 19. gs. sākumā tc ieguva ģipšakmeņi, kas atradās zem 1,5-3 m biezas segkārtas. Pēc augšējās kārtas noņemšanas ģipšakmeņi spridzināja ar paš­taisītu "melno pulveri". Ģipšakmeņi ieguva pat zem ūdens. Slo­kas ūdensdzirnavās to samala un tādā veidā sūtīja tālāk uz Krie­viju. Pavasara muiža ir niknu kauju vieta 1915. gadā. Tās aprak­stījis Aleksandrs Grīns17 . Par kaujām Lāčplēša Kara ordeni saņē­muši Arvīds Bergs, Jānis Tālivaldis Rozentāls un viena no mūsu trim ar šo ordeni apbalvotajām sievietēm - Līna Canka-Freiden- felde, kas šeit pēc ievainojuma atgriezās kaujas laukā un turpinā­ja cīņu, līdz tika ievainota otrreiz. Pati muižas ēka celta pēc pir­mā pasaules kara no vācu kara ceļu kokiem, alejas (saglabājusies daļēji) otrā galā nedaudz agrāk celtā bijusī kalpu māja. Starp abām celtnēm bij. muižas staļļi, tagad ferma.

Pie piemiņas akmens melioratoriem dīķis, kur 2. pasaules kara laikā, vāciešiem atkāpjoties, ielūzis smagais lielgabals^'tīģcris".