Neiepazītā Latvija

Ceļojumu pa Veco Jelgavas ceļu varam sākt vai no Daibes dzelzceļa stacijas, vai turpat blakus, uz Rīgas-Jelgavas šosejas pie moteļa (arhit. Gunārs Heimanis) nepabeigtās jaunbūves, ku­ru, garām braucot, grūti nepamanīt. Tepat Ceļasargu māja - viena 110 divām mazpārveidotām šosejas mājiņām starp Rīgu un Jelgavu, savulaik tādas bijušas vismaz četras vai piecas.

Tūlīt aiz stacijas sākas dārziņu komplekss, taču kāds varbūt vēl atceras, ka savulaik tieši te bija divas lielas 1111 trīs mazas bara­kas. Gaitenis pa vidu un uz abām pusēm iedzīvotāju mītnes. Te dzīvoja krievi un iebraucēji no Latgales, kas strādāja vietējā kūd­ras purvā, 1,5 km no ceļa. Ar lāpstām izraktos kūdras kvadrātus lika grēdās un žāvēja. Ciematiņā pat cūkas staigājušas pa lielce­ļu, bet elektrības līdz 1965. gadam neesot bijis. To visu redzēja no "visas Padomju Savienības" pa dzelzceļu garām braucošie. Tālab 70.-80. gados Ānē visiem iedeva dzīvokļus, bet "šanha- ju" nodedzināja ugunsdzēsēju uzraudzībā. Tā sakot, sarīkoja civilās aizsardzības mācības.

Jau pa gabalu redzama Daibes luterāņu baznīca. Drau­dze šeit dibināta jau ap 1640. gadu. Pirmais ķesteris bijis Dal- biņu māju (tagad pāri ceļam Meždalbiņi) saimnieks, no tām arī baznīcas nosaukums. Domājams, ka Ziemeļu kara laikā 1709. gadā krievu cars Pēteris I vienu nakti pārgulējis Daibes mācītāja mājā, tagadējās Valdavās (pašreizējā ēka celta ap 1918. g.), kas atrodas kilometrus trīs no baznīcas pāri šosejai. Pēc tam viņš "atsvabinājis to uz visiem laikiem no zaldātu ie- kortelēšanas". Stāsta, ka pie mācītājmājas augošo liepu 2,5 m apkārtmērā stādījis Pēteris I. Te vietā citāts no Jāņa Lapsas "Zi­lās grāmatas"1 : "Pēteris I, protams, iegājis vēsturē. Kā savas tautas apgaismotājs un … citu tautu nežēlīgs apspiedējs. Jo vēsturei labpaticies pajokot - kas vienai tautai nacionālais varonis, ot­rai - lāsts. Jebkādi mēģinājumi glorificēt viņa Baltijas politi­ku noved pie vēstures viltošanas, rupjiem meliem".

1713. gadā Kurzemes hercogs Ferdinands šeit algojis mācī­tāju, lai "nabaga ļautiņiem nebūtu tālu pār purviem un ūdeņiem

jāmeklē dvēseļu gans". Zināms, ka pirmā koka baznīca atjau­nota kā koka ēka vismaz trīs reizes, tad 1869. gadā celta mūra baznīca pēc guberņas arhitekta Nikolaja Guseviča projekta. Sie­nas celtas no plēstiem laukakmeņiem, apdarei izmantojot sar­kanos ķieģeļus. Daibes baznīca ir viens no labākajiem ncogoti- kas darbiem Zemgalē. Tā gan izpostīta 1. pasaules kara laikā, pēc kara atjaunota. Diemžēl 1944. gadā uzspridzināja tuvējo dzelzceļa tiltu pāri Misai, no sprādziena viļņa baznīcai pārplīsa aizmugures siena, ēka zaudēja visus logus. Pēc vairākiem sī­kiem remontiem tā kapitāli atjaunota 1973.-1975. gadā. Kā saka, tautas saimniecībā padomju varas gados šo ēku par nolik­tavu nevarēja izmantot, jo tā atrodas kapos.

Baznīcā koka altāris, kuru rotā altārglezna "Kristus svētī bērnus" (1926, Augusts Annuss). Nepatīkams pārsteigums gan bija, apskatot divus sakrālās mākslas atklātņu komplektus, vie­nu parastā izmēra, otru - dubultā. Redzēju, ka ar vienādu pa­rakstu publicētas divas dažādas Daibes baznīcas altārgleznas. Sižets gan ir ļoti līdzīgs, vienai fonā lauku mājas, otrai - baznī­ca. Mazais komplekts, ko izdevis Kristīgās mākslas centrs, ir ar pareizo attēlu. Glezna ir ar tumšu kolorītu, arī Kristus seja te drūmāka, nekā A. Annusam parasts. Glezna savulaik bija iz­griezta, tagad atjaunota. Vēl viena glezna - "Svētais vakarēdiens" sakristejā, to gleznojis un dāvinājis pērminderis A. Freimanis.

Kāpēc gan vēsturnieka Jāņa Juškēviča raksts saucas "Reņ­ģes aste uz Daibes baznīcas altāra"2 ? Mums vēlreiz jāatgriežas pie krievu cara apmeklējuma, kad īsi pirms viņa un svītas iera­šanās mācītājmuižu apmeklē laupītāji - kazaku jātnieki, aiz­vedot visus uzņemšanai sagatavotos pārtikas krājumus, aizde­dzinot ēkas. Dalbiņu māju saimnieks Tonis apsolījis caram, ka pēc stundas pārtika būs, devies uz baznīcu un uz altāra pēdējos saules staros ieraudzījis zivs asti. Nu viņš atcerējies pats savus vārdus, ja Dieva dēls Jēzus ar pieciem klaipiem un trīs zivīm esot paēdinājis 5000 izbadējušos žīdu, tad viņš ar reņģes asti varētu paēdināt veselu Daibes draudzi. Tonis, labi zinādams, ka šajos apstākļos visā draudzē nevar būt nevienas reņģes astes, to uztvēra kā Dieva solījumu.

Cars ar mācītāju sekojis vecajam saimniekam uz baznīcu. Altāra priekšā Tonis klupa un atplēsa kādu altāra kāpni, aiz tās parādījās slēptuve ar lieliem pārtikas krājumiem - kara laupīju­mu, domājams, no 1702. vai 1708. gada karadarbības.

Baznīcas ērģeles iegādātas 1819.-1820. gadā. Ozolkoka pie­miņas plāksne 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās 14 kritušajiem uzstādīta 1932. gadā, tās autors koktēlnieks Augusts Andersons (1897-1961), kurš pats atdusas Daibes kapos. Tā atjaunota (O. Brošs-Prošs no Ozolniekiem) un atkal uzstādīta 1994. gadā. Koktēlnieka dēls Ilmārs Andersons (1927-1995) tēvam veltījis grāmatu par latviešu strēlniekiem3 , kas nebūt nav vienīgā viņa sarakstītā grāmata.