Neiepazītā Latvija

Aiz Glūdām pārejam Misas pieteku Cenu, sauktu arī par Dančupi. Tās garums 15 km. No zāģētavas apm. 1 km attālumā Cenas muižas baronu kapu vieta. Ai- lielu meklēšanu var atrast divas kapu plāksnes ar uzrakstiem, bet agrāk gan bijušas trīs. 1894. gadā Kalniņu Jēkabs raksta7 , ka Cenas muižas grāfam bi­jis suns, kas no viņa neatgājis, kad grāfs miris, tas "no kapa ne­gājis un turpat nobeidzies. Citur nekur ceneniekos lakstīgalas nepogo, kā tik vienīgi uz grāfa kapiem".

Aiz ceļa, kas pa labi nogriežas uz Gauju un Melderu māju grupu, kas izveidojusies 20. gadu sākumā, sadalot Cenas mui­žas zemi 18 daļās, pretējā ceļa pusē - Brūveri, kur dzīvojis Val­gundes muižas kalpu ģimenē dzimušais, visu laiku labākais Zem­gales skrējējs Verners Krastiņš (1910-?, deportēts 1941. gadā un sodīts ar augstāko soda mēru). Viņa sporta gaitas sākušās 1929. gadā, bet jau 1933. gadā viņa vārds bijis valsts labāko skrē­jēju sarakstā, iemīļotākā distance - 800 metru.

Aiz Brūveriem pa kreisi celiņš uz Misas kājnieku tiltu, pa kreisi no tā - kādreizējās Cenas pils vieta. Pļavas vidū pie maza­jiem bērziņiem vēl tagad redzami atsevišķi ķieģeļi. Grāfam V. Račinskim pēc 1812. gada kara postījumiem tika celtas jau­nas saimniecības ēkas un dzīvojamā māja. Nostāstā8 minēts, ka grāfs pēc kara griezies pie prūšu valdnieka ar sūdzību, un tas licis muižu atkal uzcelt. Ja vecā māja (cclta 1761. g.) bija koka un neliela, tad jaunās pils trīsstāvu būvapjoms ar seškolonnu porti- ku celts pēc tolaik Krievijā lietotajiem "Visaugstāk apstiprinā­to fasāžu krājumiem" un krievu arhitektūras principiem. Ce­nas pils nodegusi 1. pasaules kara laikā, tās attēlu varam redzēt Rundāles pils muzeja izdotajā katalogā9 publicētajā F. Krau- zes litogrāfijā. Daudzo spoku dēļ pils esot iesaukta par "Nāves bedri". Šad tad pilnmēness naktīs spokojusies pils ziemeļu spārnā dzīvi iemūrētā sieviete Anniņa10 , pēc citiem nostāstiem - arī vīrietis, pamatos esot ierakta arī zelta nauda. Bieži rādījies pe­lēkais vīriņš - cilvēks tumšzaļās mežsarga drebēs ar "ūti" gal­vā, pie kuras piestiprināta spalva. Parasti redzēts "telcfonista- bā", uzrunāts tas palocījies un pazudis11 .

No pils otrā stāva loga redzētas "trīs upes". Tā gan ir Misa, kas te pagriežas, un pagriezienā tai pievienojas neliela vecupe. Skatu no pils dārza pāri Misai grāfs esot nosaucis par Cenas mui­žas pērli. No tilta pa kreisi 200 m līdz Mīlestības saliņai, kur bijuši apglabāti muižas strādnieku bērni. Neatkarīgās Latvijas laikā tur it kā esot atradusies deju grīda. Lielceļa pretējā pusē iepretī pilij atradies spirta brūzis, bet krustojumā, stūrī uz Lie­piņu māju pusi, vēl tagad redzams ceriņiem apaugušais t. s. »Mu­zikantu kalniņš, uz tā spēlējuši muzikanti, blakus deju grīda. Tāpēc jāšaubās, vai Mīlestības saliņā, bērnu apbedījumu vietā, būtu notikušas balles. Laikam ļaužu atmiņā kaut kas "pārklā­jies". Par Muzikantu kalniņa rašanos ir nostāsts12 , ka slimajam Cenas muižas baronam ārsts teicis, ka tā nevarot dzīvot - nekā nedarot. Ja neesot cita ko darīt, lai staigājot pa pļavu, vācot no kurmja rakumiem cepurē smiltis un berot vienā vietā. Tāpēc ari otrs nosaukums - Cepurīšu kalns.

Iepretī kājnieku tiltam Misas otrā krastā Mušķu kapi, te izlasīsiet uzrakstu virs vārtiem: Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu to dzīvības kroni. Kapos apglabāts lauksaimniecības zi­nātņu kandidāts Austris Gruzis (1910-1990), viņš pētījis zem­ju nosusināšanu. Te meklējams arī bijušā Skuju skolas pārzi­ņa Jāņa Medņa (miris ap 1985. g.) kaps. Par ozolu, kas aug pie kapu vārtiem, rakstniece Vilma Delle (1892-1980, Kul­dīgā) stāsta, ka tādu varenu to redzējusi jau savā bērnībā. Bet nedaudz tālāk uz priekšu ir Mušķi, LLU mācību centrs, sporta zirgu treniņbāze. 2003. gada nogalē te nodota jauna manēža. Te savas bērnības vasaras pie vectēva vadījusi Vil­ma Delle. Publicēts viņas tēlojums "Treji mūži Mušķos"13 . Arī stāsta "Negantais nieks"14 sižets ņemts no kāda sena notikuma Mušķos, kas stāstā gan saukti par Jaunzemjiem. Mušķi bija vecsaimniecība, kas dokumentos minēta jau 1811. gadā. No

Mušķiem uz tagadējās Rīgas šosejas pusi mežmalā redzams baltais krusts, kur apglabāti daži pēc kaujas ar krievu izlū­kiem pie Ozolnieku Kaudzītēm 2. pasaules kara dienās mi­rušie ievainotie.