Neiepazītā Latvija

Uz DR no Mušķiem Silgrauži (1936), kas piederējuši Lāč­plēša Kara ordeņa kavalierim Žanim Kļavam (1892-1942, no­šauts Novosibirskā). Saimniecība krietni veca, vissenākā no ēkām ir bijusi kalpu māja, kas tagad kalpo par garāžu. Teika15 vēsta par spoku, kas bijis Silgraužu rijā, jo vienmēr pa nakti "kreima podi" un piena spaiņi bijuši piebērti pilni ar zemēm. Kad vīrieši gājuši vaktēt, atraduši lielu sirmu suni, kuru saimnieks nekā ne­varējis nošaut. Pienu tur vairs nelikusi, un suns ari neesot rādī­jies. Cita teika16 vēsta par Silgraužu pirti (tā atjaunota iepriekšējā izskatā), kur vēlu vakarā puisis gājis pērties, bet to no visām pusēm sākuši pērt, saucot: "Ko tu nāc, dzīvs nedzīvo pirtī!" Netālu ir ap 3 m augsts uzkalniņš - Silgraužu kapi, kur no kapu zīmēm nevie­na nav saglabājusies, no lielā krusta palikusi tikai granīta pamatne. Kādreiz tie saukti ari par Zviedru kapiem, bet, pēc vietējā novad­pētnieka V. Stafecka domām, te apglabāti aukstajā ziemā mirušie (ne kritušie!) franču un sakšu karavīri.

Silgraužu māju laukos aug Hertas Ārgules ozols. 1964. gadā jātnieku sporta nodarbību laikā zirgs, sperdams otram zirgam, trāpīja Zootchnikas fakultātes 3. kursa studentei. Piemiņas plāk­snes gan pie tā nav.

Iepretī Silgraužiem Misa ietek Iecavā. Satekā Franču skan- stis, kuras 1812. gadā uzbēris franču-sakšu karaspēks, izrakts arī kanāls. 200 x 90 m lielo laukumu no vienas puses aizsargā upe, no otras aiz vaļņa grāvis un purvājs. Valnis abos galos sa­sniedz upi. Nostāsti vēsta par apraktiem ieročiem, zelta mu­cām un lielgabaliem, kas atkāpjoties ievelti Iecavas upē. Sil­graužu māju saimnieks ). Kļava savulaik stāstījis, ka pirms 1. pa­saules kara krievu armijas virsnieki fortā veikuši izrakumus, mek­lējot kādā lielgabala stobrā sabērtu un apraktu naudu, par ko it kā minēts senos dokumentos. 200 m attālumā no Silgraužiem pie ceļa, kas ved uz Rīgas šoseju, aug daudzžuburu priede. Sil­graužu meža sargs atvasēs esot atradis baltu zirgu, bet tikko tas ar viņu sācis jāt, zirgs pacēlies gaisā un gribējis gāzties iekšā Iecavas upē, Silgrauzis tikko paspējis nolēkt krastā. Zirgs pār­peldējis upi un esot pārvērties par skaistu sievieti, kas teikusi: "A, vai 11u pazini zirgu?"

Cenas muižas parka teritorijā 1927. gadā būvēta Liepiņu dzīvojamā māja, saimniecības ēkas, kā tas pie kārtīgiem cilvēk­iem mēdz būt, celtas agrāk - 1924. gadā. Iemītnieki, kamēr uzcēla ēkas, kopā ar trim citām ģimenēm dzīvoja pilsdrupu pa­grabā. No bijušās muižas apstādījumiem redzama lapegļu rin­da, aug arī balzama papeles.

Par 1919. gada novembra kaujām pie Cenas muižas četri vīri saņēmuši Lāčplēša kara ordeni.

Tālāk ceļa malā kapi, saukti gan par Cenas kapiem, Baro­nu kapiem, gan Pansionāta kapiem. No ieejas pa kreisi to vecā­kā daļa, lielāka kopēja piemiņas zīme ir Ozolnieku pansionāta iemītnieku apbedījumu vietā. Starp pārējiem apbedījumiem iz­ceļas piemineklis ar tēlniecisku cilni (tipveida elements, lietots vairākos Latvijas pieminekļos) 1933. gadā mirušajam Valdim Kraslovskim, kuru māte pasūtījusi Jelgavā "pie dzelzceļa staci­jas". Uz ceļa pusi 1989. gadā pēc arhitektes Aijas Ziemeļnieces projekta labiekārtota kapa vieta 28 latviešu karavīriem, kas kri­tuši 1919. gadā Latvijas Brīvības cīņās un šeit pārapbedīti 1937. gadā. Nostāsts17 vēsta, ka blakus birzītē mīlestības dēļ nošāvies muižkunga dēls, turpat apglabāts ar visu zelta zobenu. Kapa vieta gan esot izrakņāta.

Aiz Straumēniem un Up- maļiem nogriežamies no ceļa kreisajā pusē pa taciņu. Šī taci­ņa ir pašreizējais Vecā Jelgavas ceļa turpinājums, jo tilts pār Iecavu nopostīts 1. pasaules kara sākumā. Tieši pār šo tiltu Vanagu ģimene 1916. gadā Aleksandra Grīna "Dvēseļu pu­tenī" vēl paspēja pārbraukt. Pēc tam te darbojies plosts, kas cēlis pāri ari pajūgus, vēlāk bijušas laivas. Tagadējais trošu tilts kājniekiem (pārbūvēts 80. gados) uzcelts pie franču-sakšu skansts - uzbēruma upes labajā krastā, pa ko ejam uz tiltu. Arī šeit "esot ievelta zelta naudas muciņa". Bet skanstis pie Iecavas upes ir vairākas: pie ietekas Lielupē, šīs, Silgraužu tuvumā, Ga­rozā pie skolas un pie Iecavas ciema. Vislabāk ir saglabājušās Silgraužu un Garozas skanstis.

Aiz tilta saglabājies neskarts 150 m garš Vecā ceļa posms, pa kuru savulaik Krievijas kurjeri braukuši uz Parīzi. Vietā starp Līkumiem (20. gs. 30. gadi) un Kaugariem (iepretī Ģe- ņicm; tur palikuši tikai koki) rādoties spoki18 . Pa labi varam nokļūt līdz 1,0 km attālajiem Zommeru kapiem. Baltais krusts tur apglabātajiem leģionāriem 1991. gada 11. novem­brī nomainīts ar labradorīta pieminekli. Uzmanību piesaista arī plašie apbedījumi, datēti ar 1871. un 1908. gadu. Aiz ka­piem Bulduru mājas, kuru apmetumā kādreiz bijis uzraksts "ANNO 1836".

Vecais ceļš tālāk noved pie Ozolnieku skolas, kas celta 1926. gadā pēc arhitekta K. Bikses projekta. Vidusskolas