Neiepazītā Latvija

Vācbaltiešu publicists un vēsturnieks Augusts Vilhelms Hu- pels (1737-1819) piemin46 kādas pāļu atliekas Burtnieku eze­rā. Tieši tās vietējiem iedzīvotājiem varēja dot ierosmi teikām par Burtnieku ezerā nogrimušo pili un baznīcu. Šo motīvu vē­lāk savos darbos izmantojuši mūsu dzejnieki Andrejs Pumpurs ("Lāčplēsis")47 un Rainis ("Uguns un nakts")48 .

Kas augšup ceļ Burtnieku pili? - jautā Valdis Rūja dzejolī "Mēnesstars"49 . Atbild Egons Ozols diriģenta Haralda Medņa piemiņai veltītajā dzejolī "Labu veiksmi, Dziesma"50 : Bet koru balsis ceļas un ceļas, un šūpojas priežu galotnēs, tad aizplūst Burtniekā nogrimušo pili modināt.

Pie Burtnieku mācītājmājas ezerā esot bijis redzams liels ozols, "pilnīgi ar visiem zariem un lapām", kādu kilometru no malas. Tagad gan vairs tur esot "tāds kā stabīns"51 . Cita teika jau konkrētāk - tur esot stabs ar zelta kroni virsū. Tas esot iedzīts,

lai sadalītu ezeru di­vās daļās, kad 14. gs. bijis strīds starp di­viem brāļiem Kos- kulicm. Tas, kurš dabūjis Burtnieku galu, licis ezera vidū iedzīt ozola bluķi ar dzelzs stīpu un pats mainījis savu vārdu, saukdamies 110 tā lai­ka par a von der Pak­lēti" (vācu vai.: der Pfahl- stabs)52 . Augusts Melnalksnis ceļve- dī53 raksta, ka ezera vidū zem ūdens uz Nāves sēkļa slēpjoties milzīgs akmens ar senām robežzīmēm - Cepurakmens. Tas no­rādot triju draudžu robežu satikšanās vietu, bijis redzams 1929. gada pavasarī.

Teika54 piemin eju pa ezera apakšu no Burtnieku pils līdz Vecajiem kapiem, kur ezermalā ir klints. Klints alā teicēja pat esot ielīdusi. Tieši šo klinti dzejolī "Burtnieka apvāršņi"55 min Vilis Cedriņš:

Kad man māte, vedusi kapos, kur dus radu ģints, Plecos ceļot, rādija: "Raugies, ezers viz zem klints- Pils tam margo dibenā, kas no ūdens klajiem mikliem Augšup krastos celsies reiz, skanot koklēm, vizot stikliem'."

Ja ticam teikai36 , tad tā nav vienīgais apakšzemes savieno­jums pie Burtnieka. Netālu 110 Gulbja kroga Valmieras-Valkas ceļa malā esot nelielais Baņķa ezeriņš, kas "dodot Burtnieku ezeram nodokļus". Reiz no Baņķa ezera izzvejota līdaka, tai apsieta sarkana bante ap kaklu, kur iešūts Baņķa ezera vārds, tad līdaka ielaista atpakaļ ezerā. Otrā gadā tā izzvejota Burt­nieku ezerā. Savukārt Baņķa ezerā esot atrasts kādas Burtniekā nogrimušas laivas masts.

Daudzie akmeņi Burtnieka krastos esot pilsētas drupas57 . Pilsētā bijuši divi briesmīgi vērši, to baurošanu varot saklausīt,

ezeram trakojot. Veci ļaudis sakot, ka tad raudot visi noslīkušie, līdz dabū elpu58 . Šo "slaveno" teicienu "Man burt nieks" pierak­sta ari divām sievām, kas velējušās, kurām tad ezers uzkritis virsū. Sievas apakšā "vienādi vēl velējoties", to skaidri varot dzirdēt zie­mā, kad ezerā "iezas" plīst59 . Cita teicēja vēsta60 , ka ezera gau­došana rudeņos nav nekas cits, kā skopās sievietes naudas mazgā­šana Burtnieku ezera dibenā. Kad ziemā ledus plīst un drausmīgi vaid, skanot kā ciešanu vaidi. Pēc tam ledus saceļoties kā māju jum­ti. Neesot pat iespējams gulēt, kamēr ledus pārplīst. Skolā tas gan esot izskaidrots savādāk: ezeram cauri tekot Briedēs upes ūdeņi, un šī siltākā ūdens straume radot ledus plaisāšanu.

Patiesības labad gan uzreiz jāpiebilst, ka Briedēs upe nebūt nav vienīgā, kura ietek Burtniekā - vēl jāmin Rūja, Seda, Dūrupe un vēl dažas mazākas; taču no tā iztek vienīgi Salaca. Dze­jolī "Rūjas grīva" 61 Vilis Cedriņš raksta:

Līku stigu vērt briedis dzinis, Līku loku Rūja izlauzusi. Grīvas dābolainā ezerkrastā, Tur, kur joņo ozolmežā stirnas, Atradu es jaunu, krāšņu zemi.

A. Melnalksnis atzīst62 , ka trijstūri starp Rūjas un Sedas iete­kām, saucot par "govi", kas esot saistīts ar lībiešu vārdu kova- upe. Zem zemes te atrodami milzīgi ozola bluķi, kas liecinot par ozolu mežu vecos laikos. Šis trijstūris esot skaistākā vieta visā Burtnieku ezera apkārtnē. Savukārt kāda teika vēsta, ka Burt­nieku ezeru ļaudis uzaicinājuši ar dziesmu, jo vēlējušies sev "glez­naināku apkārtni". Savukārt V. Cedriņš savā tēlojumā "Ezcr- krasta ciemos"63 teic: "Burtnieku apvārkšņi aicina ceļotāju vasa­rā, kad rītus vēsta gaigalas un gulbji, dienu saulei pretī sniegda­mies, žilbinoši zvēro ozolu un egļu meži, vakaros pār blāzmai­najiem ūdeņiem uz ligzdām laižas ezera putni, nakti ūdeņi rā­mā plūdumā viz miglājā".

Tāpat V. Cedriņš apdzejojis "Ārņu vēra briežus"64 pie Burt­nieku ezera, kura krastmala "mirdz kā ziedu vainags kvēls"; vie­nīgi pats labākais Burtnieku vietvārdu zinātājs Edmunds Ozoliņš atzīmē, ka Arņu mājas ir Rencēnu pagastā Ēveles virzienā, tātad nost no ezera, un te nu gan brieži nedzīvojot, drīzāk aļņi un stirnas. Dzeja tomēr ir dzeja, te laikam nevajadzētu meklēt pilnīgu atbil­stību realitātei. Pie viena, laikam pirmais, kas dzejojis par Burtnie­kiem, ir Auseklis. V. Ancītis norāda6 ", ka 1873. gada "Baltijas Vēst­nesī"66 Ausekļa dzejolī "Pie Salacas" ir ari šādas rindas:

Burtnieciņu ezerāi Kumeliņ us peldināju; Tur izvilku Laimas lomu Saules meitas tiklVsiem.