Neiepazītā Latvija

Vēlāk tālāk bijušo Jānieku tuvumā arī milzīgs divstumbru osis 5,6 m apkārtmērā, kas šobrīd uzskatāms par visdi žāko Lat­vijā. Bijušo māju A pusē guļ 1,5 m augsts akmens, kura virspusē iecirsts bļodveida padziļinājums. Iespējams, ka meliorācijas dar­bu laikā tas pārbīdīts no citas vietas.

Var ieteikt doties Liepājas virzienā līdz šosejas 13. kilomet­ram, kur Smītos saglabājusies interesanta 19. gs. klēts. Virs šīs garās celtnes durvīm redzami stenderē iecirsti tīri ģeometriski veidoli, kā arī augu motīvu, ornamenti. Šādi rotājumi redzēti tikai vietumis Ventspils rajonā. Turpat blakus 1930. gadā pavi­sam citādi būvēta kūts, ar apmetumā veidotu stūru rustojumu un citām dekoratīvi noformētām daļām.

Vēres

1   Veitners J. Dziesmas gramofonam ar tauri. Rīga, 1975.

2    Veldre V. Dzīve pie jūras. 1. No Nidas ciema līdz Kolkai. Rīga, 1938.

3    Dorbe H. Tikai labu. Rīga, 1972.

4    LFK856, 103.

PAR KAZIŅMEŽU UN ČIRKSTOŠO PAVADONI LIDZ UPĪTEI

Kas pats jau nav zinājis kādu variantu par to, kā cēlies no­saukums "Kolka", to droši vien būs lasījis grāmatā "Latviešu tautas teikas."1 Tam, protams, nebūs noslēpums arī tas, ka Kol- kasrags cēlies 110 Stiebrukalna (atrodas pie Nevejas-Mazirbcs ceļa) smiltīm, ko izbēris skrejošais Velns2 vai arī Velna māte3 . Protams, akmeņi nesti, lai pār jūru uztaisītu tiltu, pie kam kā viena no šī ceļa sākuma vietām minēta (pēc E. Dārziņa pierak­sta) "Irves upes ieteka". Ceļa gals bija domāts vai nu Sāmsala4 , vai Roņu sala5 , vai pat Zviedrija6 .

Taču mūsu piekrastei veltītas arī grāmatās vēl nepublicētas teikas. Vispirms, ko 1962. gadā stāstījusi 1904. gadā dzimusī Olga Rozenfelde. Jāpiebilst, lai gan šis uzvārds ļoti izplatīts tieši Kolkā, viņa dzīvojusi Dundagā un pat Kijevā. Sī uzvārda izplatī­bu pamanījis Jānis Melbārzdis, kas raksta7 : "Izrādās, ka Rozen- felds ir Kolkā visizplatītākais uzvārds. Neviens nezināja, kad te ieradies pirmais Rozenfelds. Tas bija ļoti sen. Un Rozenfeldi sevi uzskata par dzimtiem kolceniekicm. Tiesa, savā starpā radi viņi neesot, bet satiekot tīri labi, vismaz tā viņi paši apgalvo [..]". O. Rozenfelde stāstījusi, ka pie Koražu priedes katru cilvēku sagaidot circenītis un pavadot līdz Koražu upītei kur pazūdot. Pa ceļam visu laiku sakot "Čirr…, čirr…". Kur tad atrodas šī upīte un priede?

Ne "Latvijas PSR ūdensteču nosaukumos"8 , ne "Latvijas up­ju" sarakstā9 šī nosaukuma nav. Tur uz līča pusi 110 Kolkasraga redzam Rokstvalku, Otrvalku, Trešvalku, Oņķupvalku, Zēņval- ku, Sedumvalku, Timatejupi, Aizklāņu upi… Tālāk turpināt nav vērts, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Edgars Hausmanis man 1990. gadā stāstīja, ka tai jābūt kaut kur starp Kolku un Ušiem, tikai neesot atrasta. Maz palīdz arī piebilde, ka Koražu priede at­rodas uz Koražu kāpas. Senlaikos bijušas mājas un baznīca. Tas esot tur, kur aiz Ušiem ceļa malā jūras pusē augot divi bērzi. Ta­gad (1962) esot tikai smilšu kāpa, apaugusi ar priedēm.

Korešu mājas ir minētas vecās kartēs un vecākās paaudzes cilvēki paši klausījušies circenīša dziesmu un zina parādīt Kore- žu priedi, Korešu taku un Korešu upīti (drīzāk gan strautu). Kartē Z no Ušiem tādu te ka biezs. Circenītis savu dziesmu esot sācis pēc tam, kad kuplajos Korešu priedes zaros esot pakāries kāds cilvēks. Ceļa gājēju tas pavadot tikai no Kolkas Ušu virzie­nā tieši pa jūras krastu no priedes līdz upītei, tikai naktī no sau­les rieta līdz saules lēktam, Gundars Bertholds šo priedi samek­lējis, tautā to saucot par kuplo priedi. Tās apkārtmērs ir 2,60 m. Kāpa gan apaugusi ar priedēm un paslēpusies aiz piekrastes alk­snāja. Taka esot labāk sazīmējama no purva puses.