Neiepazītā Latvija

Tur, kur šoseja Kaltenes Z galā pagriežas pa kreisi, atrodas neliela autostāvvieta. Šeit šoseja vistuvāk pienāk jūrai. Akmeņainā piekraste ir neaizmirstama. Tā piesaistījusi gleznotāja Arvīda Strau­jas uzmanību, savus akvareļus te gleznojis arī Varaidotis Galviņš. Akmeņu krāvumi un bruģi veidojušies, kad jūra no akmeņiem un oļiem bagātās morēnas aizskalojusi prom smalkās daļiņas. Akme­ņainās ainavas veidošanā piedalījies jūras ledus, kas virzoties uz kras­tu, reizēm iznes malā pat lielus akmeņus. Tagad šie akmeņi aptur krasta izskalošanu, ja tie tiktu aizvākti, piekraste viļņu ietekmē mainītos. No Latvijas 499 km garās jūras piekrastes vairāk nekā 120 km garumā vētrās notiek aktīva krasta noskalošana, tiek zau­dēta Latvijas teritorija, galvenokārt meži. Vidējais pamatkrasta at­kāpšanās ātrums ir 1-2 m gadā, bet uz zemesragiem dažkārt pat 10-30 m gadā. Tiesa, citos piekrastes posmos smiltis uzkrājas (pie­mēram, Liepājā pēc ostas kanāla izrakšanas 1703. gadā teritorija D no mola pieaugusi par apmēram puskilometru), un vietām aiz­sērē arī ostu teritorija. Šos procesus Latvijā (ari Kaspijas un Azovas jūrā) daudz pētījis Roberts Knaps (1898-1990), kas pats dzimis pie jūras, Duntes Erlauskās.

Pavērosim lielo koku dzīvīgumu šajā jūras piekrastē. Tie spī­tīgi aug smiltīs, pat tuvu ūdenim. Akmeņu krāvums veidojas ne­tikai krastā, tas turpinās arī zem ūdens. Šādi plaši akmeņu sēkļi bīstami kuģu kustībai, taču koncentrē zivis. Zvejnieki sen izzi­nājuši jūras grunts sastāva īpatnības un attiecīgo ekoloģisko vi­di, kur uzturas dažādu sugu zivis. Vēl vairāku kilometru attālu­mā no jūras sastopami lieli laukakmeņu krāvumi - Velna kal- vas, kas būtībā ir Labradoras tipa morēnas. Jāatzīmē, ka netālu uz Rojas pusi, pie Caunu mājām, jūrmalā aug trīs skaistas prie­des, kuru apkārtmērs 3,5; 3,4 un 3,4 m.

Kaut kur piekrastē atrodas aizmirstas kapu kopiņas, kur apgla­bāti divi no jūras izskaloti angļu jūrnieki. Par to vēsta savulaik Valsts Talsu vidusskolā pierakstītais nostāsts2 , kura beigas citēšu pilnībā: "Šo kapu tuvumā dziļš miers, tikai vētras naktīs, kad jūra kā ievai­nota lauva' raustās briesmīgās elsās un ūdens šļakatas augstu lec pret aukstajām kāpām, iz kapiem tad ceļas mirušo gari. Viņi iet pie jūras, sauc un māj savus biedrus, kas reizē ar viņiem atraduši galu aukstajos ūdeņos. Ilgi tur viņi stāv pie jūras kājām, gaida un māj, bet pēdīgi kā ēnas iet atpakaļ, uz saviem kapiem, lai gaidītu jaunu vētras nakti un sauktu biedrus". Otrpus šosejai koku par- kvcida stādījumos Ilmati - bijusī Lubezeres barona vasarnīca. Māj- vārds lībiešu valodā varētu nozīmēt - "vieta, kur dzīvo burves". Pie Ilmatiem savulaik uzbūvēti 6 burinieki.

No autostāvvietas ceļojumu labāk turpināt kājām. Pēc apmē­ram 500 m nonākam pie Caurnāšiem, kur bijusi enkurvieta mal­kas un baļķu iekraušanai kuģos, kas pazīstama jau 110 19. gadsim­ta. Tagad gan te izskatās citādāk - kad 1959. gadā būvēja šoseju (vecais ceļš gāja gar mājām), nebija grūti sarunāt, lai pie viena tiktu izveidota neliela osta tuvāko māju vajadzībām. Šo Caurnāšu sedumu viegli pamanīt - divas akmens krāvuma rindas iestiepjas jūrā. Sedums izmantots apmēram līdz 1970. gadam. Jūrā lielākais ir Lunku akmens. Bet vai cilvēki vairs atceras citus apkaimes topo- nīmus: Teļaploku, Vidstarpu, Ļopu alksni, Piedraba lauku 1111 ci­tus? Aitaploka vietā gan tagad jau jūra. Pie Caurnāšu mājām sa­glabājusies 19. gs. klētiņa, interesanta ari nelielā kūpinātava. Bet Caurnāšu šķūnis, kas atrodas otrpus šosejai, mainījis gan saimnie­ku, gan izskatu - tagad grafiķis Vasilijs Šclkovs tur iekārtojis māk­slinieka darbnīcu. 90. gados viņš pievērsies eļļas glezniecībai, radī­jis ciklu "Kaltenes jūrmala". Uz Rīgas pusi, šosejas pretējā pusē, atrodas Kalniņi, kuru dzīvojamā māja saglabājusies no 1812. ga­da, bet klēts celta 1904. gadā.

Blakus Caurnāšiem atrodas Mandaugas (1999), kur dar­bojas viesu nams "Vanaturs". Vairākums jau zinās igauņu vār­du vana - vecs, un nosaukuma galotne jau "ož" pēc tūrisma. Bet šoreiz tas nav "Vecais tūrists", te izvēlēts nosaukums no armēņu mitoloģijas. Vanaturs ir Jaunā gada dievība, kas saistīta ar auglības kultu un tulkojumā nozīmē "pajumtes devējs". Bez mitekļa te var izīrēt ari parasto velosipēdu vai ūdens motocik­lu, piedalīties zvejā vai izbraucienā ar laivu.

Ari pie Pindaru mājām vecais ceļš iet gandrīz pa pašu jūras krastu. Bet par Pindaricm jārunā atsevišķi. Te dzimusi dzejniece

Marta Dakne (1900-1977), kas līdz 1940. gadam izmantoja psei­donīmu Guna. Šajā laikā viņas darbi publicēti galvenokārt baptis­tu periodikā, bet garais stāsts "Kvēlojošās ogles" 1938. gadā iz­dots atsevišķā grāmatā. Pēckara gados viņas dzejoļu kopas publi­cētas ASV izdotajos krājumos un "Dziesmu grāmatā baptistu drau­dzēm" (1978). Dzejniece apglabāta Rīgā, I Meža kapos. Iepretī mājām krastā neliels zemesrags, saukts par Pindaru ragu.