Neiepazītā Latvija

Vairāki palieli jūrakmeņi redzami ūdenī pie Grantiņu un Kiļļu mājām. Seklie ūdeņi jūrā ir nozīmīga ūdensputnu uztu­rēšanās vieta, vasarās te novērojami vairāki simti neligzdojušo paugurknābja gulbju.

Esam nonākuši pie Maizītēm (1839). Šo māju, kur vienu- laik bijis pat veikals un skola, vārdā nosaukts pat kuģis - "Mai- sit", kas 1911. gadā uzbūvēts pie šīm mājām un 1924. gadā strandējis Botnijas līcī. Tas gan ir pēdējais šeit būvētais burinieks, pavisam te tapuši apmēram piecpadsmit Štālu dzimtai piedero­šu kuģu. Maizītēs Štālu dzimta dzīvojusi jau no 1839. gada. Kā 1983. gadā man stāstīja kuģu būves aculiecinieks Eduards Štāls (1895-1987), parasti būvēts viens kuģis, pie kura strādājuši ap 10 cilvēku. Ziemā saveda būvmateriālus (aiz Rojas upes spe­ciāli meklēja līkas priedes, pa jūras ledu veda šurp), rudenī uz augšu sacēla kāres (brangas), pavasari apkārt locīja blankas un "taisīja gatavu". Zēģeles gādāja Rīgā, firmas "Štrauss un Krū­miņš" enkurus veda no Zaķusalas, citām mazākām lietām ka­lējs atradās tepat tuvumā. Pēc Jā­ņiem, kad "smu­kāks laiks", dzina jūrā iekšā. Tas ti­ka darīts pa re­nēm, iesmērētām ar liellopu tau­kiem. Tolaik šam­panieša pudeli ne­vajadzēja - izbrū­vēja alu un cēla

galdā rīsu biez­putru ar rozīnēm. Kuģi brauca arī uz Āfriku (Ka- sablanku) vai "te­pat tuvumā" - uz Spāniju un Por­tugāli. Šeit nebi­ja vienīgā kuģu būves vieta Kal­tenē, uz Rojas pusi tuvākā atra­dās Caurnāšos.

Maizīšu māju 1986. gadā gleznojusi Ruta Bērzkalne.

Sorento uzceltas vietā, kur bijusi baptistu baznīca, tā sagrauta 2. pasaules kara laikā. Tās sienā bija izšauts milzīgs caurums.

Nākamās mājas atšķiras ne tikai pēc izskata, bet arī pēc "pa- domiskā" nosaukuma - Kosmonauti. Tās ir kādreizējā maz­ināja Stāli, kas atradās uz Maizīšu māju zemes, kādu laiku tās vēl sauca par Baložiem.

Pa kreisi drīz atkal redzama lielāka ēka - bijusī Nogales barona Nolkena vasarnīca, celta 1899. gadā, taču vairākkārt pārbūvēta. Arī tās loma mainījusies - no 1926. gada te atradās pamatskola, pēckara gados - klubs, tagad atkal sākumskola. Naktīs te grāvī spīdot uguns, jo tur nošauti vācu karavīri3 . Te­pat tuvumā atrodas Vīnkalnu viesu māja, kur var nokļūt ar fir­mas "Lauku ceļotājs" starpniecību.

Nepaiesim garām Burtiņiem, kas ir pagara ēka ar verandu un lieveni otrā pusē. Aiz dzīvojamās mājas stallis (1889), ceļa pusē tam cūku stallis ar trim ieejām. Ceļa tuvumā saglabājusies zivju klētiņa ar aku, kas bija domāta zivju uzglabāšanai un ap­strādāšanai. Meistars Mārtiņš Morgenštcrns 1906. gadā te uzbū­vēja burinieku a Zenson"Censonis". Pie mājām filmēti skati Arvīda Krieva filmai "Sižeta pagrieziens". Uzkalniņā blakus pagrabam 2. pasaules kara laikā bija ebreju geto, savs geto bija arī Rojā.

Aiz Upītēm 12 km garais Zulniekvalks, dažkārt saukts arī par Kalēj valku. Vidzemes pie­krastē mazās upī­tes sauc par urgām, bet Kur­zemē par val- kiem. Kāpēc Ka- lējvalks? Izrādās, tūlīt aiz valka, Smilgās atradusies kuģu kalēju darbnīca (nojaukta pirms apm. 7 gadiem), Pēteris Valdemārs 19. gs. pēdējā ceturksni bija galve­nais kuģu kalējs Upesgrivas-Kaltenes posmā. Viņa pēcnācēji jau divreiz pulcējušies kopējos saietos ar mērķi precizēt savas dzimtas saknes. Mājas ar nosaukumu Julneek minētas jau 1795. gadā, bet 1858. gadā, muižu revīzijas aktā kā vienas no 12 Silciema mājām, kas piederēja Nogales baronam. Stāsta, ka ari te spokojies4 .

Tālāk ceļš aizgriežas no jūras, bet mēs ejam tai tuvāk. Te arī vecās laivu piestātnes vieta, ko 1936. gada vasarā Jūrniecības departaments izveidoja no divām pāļti rindām, kas iestiepjas jūrā 115 m. Akmeņi šeit ne visai tīri, bet vislabāk tos aprakstī­jis J. Štūlis5 : "Ak­meņu jūrā pie ak­meņiem un plie­niem aug stāvus uzaugšu kupli un žuburaini jūras augi, dēvēti par mēsliem. Katrs krūmiņš ar kāju stipri piezīdies pie pamata, šie augi ir neatsverami

jūrmalniekiem, viņos dzīvo un vairojas visādas zivis: zuši, asa­ri, līdakas, raudas, sīgas, lueas, reņģes utt., bet rudeņos vētrās straume augus noplēš no ak­meņiem un izskalo malā, kur zvejnieki tos savāc, sagāž čupās, sapūdē un mēslo zemi [..]"