Neiepazītā Latvija

Blakus Kaulos Kaltenes mežniecība (lībiski kaul - dobs). Jaunā dzīvojamā ēka celta divdesmito gadu beigās, bet pretī iebraucamajam ceļam redzama vecā dzīvojamā māja, ar ap- valkdūmeni. Netālu pēc 1. pasaules kara atradusies Jāņa Dam- bekalna ķilavu darbnīca. Produkcija esot eksportēta uz Gambi­ju, esot guvusi trīs zelta medaļas. Rojas muzejā redzami tādi šīs darbnīcas etiķešu paraugi: "Augstākā labuma ķilavas "Bauda'"'. Un vēl piebilde - "oktobra zveja", pašā apakšā - "ķilavas uzgla­bājamas sausā un vēsā vietā un vienreiz nedēļā apgrozāmas". Vai tagadējiem konserviem tas vairs nav būtiski? Dambekalna dzimta uzbūvējusi ap pusotra desmita burinieku. Kaltenē dzimušais Jānis Dambekalns (1883-1942, Novosibirskas apg.) bijis pirmais Rīgas pilsētas prefekts un Militārās policijas priekšnieks, vēlāk zvērināts advokāts. Jau ienākot pagalmā, redzama saimniecības ēka ar uz­rakstu 1888, bet tūlīt aiz tās - vecā klēts (1798), celta ar cirvi vien gropētu statņu konstrukcijā. Lai Dievs dod tai vēl ilgu mūžu!

Kilometru tālāk 19. gs. celtās Dūcumu mājas. Uz DA no tām redzama Litorīnas jūras krasta krauja. Šeit jūras senkrasts ir aizsargājamais dabas piemineklis. Kraujas relatīvais augstums ir 4-10 m, to veido galvenokārt laukakmeņi un oļi, bet nogulsnēju­mos atrodamas kvartāra gliemežvāku atliekas. 2 m biezais glie­mežvāku slānis jau izmantots. Kraujas piekājei pieguļ abrāzi- jas terase, tās jūras pusē aiz ne­lielas kāpies tagadējā pludma­le. Iepretī gandrīz puskilomet­ru jūrā iestiepjas akmeņu vei­dotais Gaušu rags. Starp valni un jūru atkal redzam vecā ceļa vietu. Ainavai savdabību piešķir vietām esošie mūžzaļie kadiķi.

Ķīros dzīvo dzejniece Laimdota Maria Grīnštcina, kas izmēģina roku arī glezniecībā. Iznācis dzejoļu krājums "Mans patvērums" (1998) un prozas grāmata "Emanuēls" (2001). Te pats zaļākais krasts Kaltenē. Par šo zaļumu vienmēr, atgriežo­ties dzimtajā piekrastē, priecājies kapteinis Fricis Dambekalns, tā nekur citur neesot.

Mārtiņkalniem iepretī atrodas viens no lielākajiem jūrak- meņiem ne tikai Kaltenē vien, saukts par Raudinu (Griļu) diž­akmeni. Tas atrodas seklumā. Tā augstums 2,2 m, apkārtmērs 15 m, sastāv no pelēkbrūna ragmāņa-biotīta granītgneisa.

Tālāk, pie Dambīšu mājām, jūrā akmens, uz kura jau dau­dzus gadus ligzdo kaija. Uz tā sanesti zari un cits, ligzdai ne­pieciešamais. Tālumā redzams Mērsrags. Pēc tā vietējie zvejnie­ki vēro laiku: kad tā gals guļot zemāk ūdenī, tad gaidāms auksts, kad izceļoties augstāk, tad silts laiks. Stāsta9 , ja no jūras pie Talāticm redzot uguni spīdam, tad tur esot aprakts zelts.

Kad esam iznākuši uz šosejas, jau aiz Kaltenes apdzīvotās vietas robežas, 100 m aiz 61. kilometru staba un 50 m pa labi no šosejas aug Karēlijas bērzs. Tā ir savdabīga bērzu suga, ko raksturo sabiezinājumi uz stumbra un rakstaina koksnes struk­tūra. Karēlijas mežos tas sastopams izklaidus, vietām atrodams arī pie mums. Igauņu teika vēsta, ka karaļmeita bijusi salaulāta ar čūsku, kas naktīs pārvērtusies skaistā jauneklī. Viņas brāļi iz­vilinājuši noslēpumu - ar kādiem vārdiem tā liek ierasties vīram, tad paši izsaukuši čūsku-vīru un nocirtuši tai galvu. Kad karaļ­meita atgriezusies pilī, arī tā saukusi vīru, bet tas nav atnācis. Aiz skumjām karaļmeita pārvērtusies Karēlijas bērzā, kurš rau­dot izdala savas asinis - sulu, kad tam nolauž zaru vai ieurbj.

Gribētos šoreiz atvadīties no Kaltenes ar M. Daknes dzejoļa "Pēc skaistas dienas"10 (1926) izjustajām rindām:

"Es nevēlos miegā zust, liet klusēt tā laimīga, viena, Lai ilgāk varētu just So skaistumu, deva ko diena."

Veres

1   Veldre V. Dzīve pie jūras. 2. No Kolkas līdz Ainažiem. Rīga, 1938.

2    LFK 230, 1661.

3    LFK2049,979.

4    LFK 2049, 978.

5    Stūlis J. Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki. Rīga, 1937.

6    Austriņš A. Sakasnis. Rīga, 1924.

7    Veldre V. Dzīve pie jūras. 2. No Kolkas līdz Ainažiem. Rīga, 1938.

8   Turpat.

9    LFK2049, 980.

10     Laikrakstā "Talsu Vēstis", 1992, 31. okt.

KĀPĒC JūRAS CIEMAM APŠU VĀRDS?

Braucot no Slokas uz Kolku vai Talsiem gar jūrmalu, Tu­kuma rajonā vesels birums zvejniekciemu. Kurš no tiem inte­resantākais? Lai gan nākošais, Plieņciems, pazīstams kā pirmā vieta pie Baltijas jūras Latvijā, kur muižnieki jau no 1738. gada braukuši uz jūras peldēm (bet vietējie zvejnieki, kā savulaik man stāstīja Apšuciema Līgotnēs, it kā vispār nekad neejot uz jūru peldēties), interesantākais un vērtīgākais ir Apšuciems. Tas vis­labāk saglabājies un tā apbūve nav traucēta ar modernajiem mūs­laiku celtniecības un plānojuma principiem. Garām braucoša­jiem tas arī ir vismazāk pazīstamais ciems, jo no pašreizējās šo­sejas tikpat kā nav redzams. Taču jaunā šoseja Vila Veldres grā­matā1 , citējot vietējo vēstures zinātāju Jāni Smildziņu, nosauk­ta par "zelta ceļu".

Pagaru dzejoli "Apšuciems" ciemam veltījis arī Jeronīms Stulpāns2 :

Mākonis kad saulrietā deg sārts, Mani vajā rūgtens apses smārds, - Kāpēc jūras ciemam apšu vārds? Kādēļ esmu allaž garām braucis…