Neiepazītā Latvija

Pie Dzītariem jānogriežas uz jūras pusi, kur redzama bij. zivju fabrika, tagad dzīvojamā ēka. Ja turpinātu ceļu taisni, tad iznāktu pie autobusu pieturas Medpunkts un Meiru mājām. Starp medpunktu un kempingu šosejas malā pie augstas kāpas redzams mazs strautiņš - Zīvartiņš. Stāsta7 , ka divas māsas un brālis nākuši te garām no balles un, ejot pāri Zīvartiņam, pie­minējuši, ka te spokojoties kādreiz nosistais jaunais puisis, kuru sitējs paglabājis zem tiltiņa. Kāds pēc tam šai vietā redzējis stai­gājam sievu ar mazu bērnu, cits - melnu suni. Kā gājēji suni piemin, tā kalniņā nožvākst un priekšā sēž melns suns spožām acīm. Brālis saka: "kā vilku piemin, tā vilks klāt". Vecākā māsa

nāk no muguras un prasa: "kur ir, parāti man ar!" Tā neredz. Nožvakst atkal un suns pazūd. Nosprieduši, ka būs no Meiru mājām atnācis, bet ejot Meiriem garām, redz, ka suns nāk pre­tī no būdas un rej.

Gar Zīvartiņa krastu šai pusē esot "taciņš", kur uz pašas kraujas augusi palīka Mīlestības priede. Tur visi jaunie apšciem- nieki vakara krēsliņā esot gājuši "pamīlēties drusciņ". Vai vēl tagad aug? Jau padzīvojušie stāsta, ka vairs neprotot atrast, lai­kam esot jau "par veciem"8 .

Cits nostāsts9 savukārt min, ka "starp Plieņciem un Apš- ciem atrodas Jēvāt upīt", kur kādreiz bijuši kapi, tāpēc tur agrāk spokojušies. Latvijas ūdensteču karte citu upīti te neuzrāda, var­būt, ka domāta viena un tā pati - vai mazums upju, kam pat desmit nosaukumu. Bet kempingā 1993. gadā tika ierīkots plud­males volejbola laukums.

Līgotnes (80. gadu sāk.) nav tautas celtniecības pieminek­lis, tās projektējusi arhitekte Vera Savisko. Te uzturējies kom­ponists Ģederts Ramans, kas ar Apšuciemu bija saistīts kopš 1962. gada, te tapušas viņa simfonijas. Māju tuvumā redzami seni zirgu staļļa pamati, te "komteses esot jājušas ar zirgiem". Cinīšos dzīvojis animācijas kino režisors Arvīds Noriņš (1924- 2004, apbedīts Apšuciema kapos). Uz Kuģiniekiem gan neska­tīsimies, tie šī senā zvejniekciema apbūve iederas tikai ar mājvār- du. Apšuciemā laikā no 1874. līdz 1904. gadam tika uzbūvēti 5 burinieki: Anna Maria, Gvido, Katarina, Kristap, Willens.

Uz Rīgas pusi aiz skolas nokļūstam pie lielas kāpas, kur, kā stāsta teikas10 kādreiz esot bijis līdzenums. Ik pēc simts ga­diem Jaungada naktī bijis jā­ziedo viena cilvēka dzīvība, tad varot dabūt tur aprakto naudas lādi. Zvejnieks Apša taisni divpadsmitos naktī aiz­gājis uz to vietu un teicis: "Nāc, naudiņ, nāc! Es tev do­šu savu veco Kaču (savu sievu)!" Naudas lāde jau

rūkdama nākusi augšā, te Āp­ša iesaucies: "Nāc, naudiņ, nāc! Es tev došu savu veco ka­ķi!'1 . Naudas lāde nogājusi at­kal zemē, un nu tur gadījies liels kalns. Naudu no tā laika nevar dabūt, tāpēc ejam tālāk uz Ap­šuciema kapiem.

Kapos, par kuriem raksta rakstnieks ]. Liepiņš savā dar­bā "Atmiņa par baznīcām", atrodas Apšuciema baptistu baznīca. Draudze sākusi darbību 1881. gadā un 1883. gadā Dārzbaļķīšos uzcelts lūgšanu nams, kas nopostīts 1. pasaules karā. Baznīca at­jaunota 1923. gadā, taču draudze savu darbību izbeiguši 1964. gadā, tad dievnamu izmantoja par kapliču, bet 1991. gadā draudze atjaunota.

Kapsētā ved vārti, kurus 1931. gadā cēlis Lejasbaļķīšu mā­ju īpašnieks J. Rusbergs. Vārtos uzstādīta plāksne ar viņa sace­rēto veltījumu dzejā "Apšciema kapiem". Pie otriem vārtiem (mums gan tic parādās kā pirmie) nelieli kvadrātveida posta­menti ar uz tiem novietotām lodēm. Tiesa, pirms dažiem ga­diem abu vārtu ķieģeļu daļa atjaunota. Kapos atrodas atjauno­tie un sakoptie Apšu dzimtas apbedījumi ar augstu mūra žogu apkārt, krustu ar datējumu "1896". Te apbedīts arī V. Veldres grāmatā minētais "vēstures zinātājs" Jānis Smildziņš, skolotāja un rakstniece Anrija (īst. vārdā Antonija Melnalksne, dz. Bērzi­ņa, 1877-1967), keramiķe Margita Melnalksne (1909-1989), kuru J. Liepiņš nosaucis11 par "smalkāko latviešu keramiķi, smalkāko Latvijas dabas izju- tēju". Par viņas apbedīšanu J. Liepiņš raksta, ka "mazā kap- sētiņa lūgšanu nama sānos tik dabiski vēra savu velēnu vā­ku, un cilvēks iegrima Dieva mūžīgajā mierā, ka izmisuma nebija un nebija nekāda dramatisma, kas tik gauži grauž sirdis parādes dievnamos un parādes kapsētās". Pieminekli Kojas zivju fabrikas direktoram Helmutam Skabcrgam (1927-1982) 1983. gadā veidojis tēlnieks Harijs Sprincis. Tepat apglabāti 1905. gada revolucionāri Hrnests Jātnieks un Jēkabs Bcķeris. Aiz baznīcas nedaudz pa labi redzama īpatna "erotiska" prie­de, ar diviem māzeriem sievietes krūšu veidā.

Nav tālu līdz jūrai, kur 1995. gada septembrī tika izpil­dīta dzejnieces Mirdzas Bendrupes (1910-1995) pēdējā vē­lēšanās - jūrā izkaisīt viņas pelnus. Dzejolī "Pie jūras"12 M. Bendrupe raksta:

Jūra manai miesai rada - asaru un asins sāla. J..ļ Krītu ceļos jūras priekšā: "Tevī zinu savu māti - Māci to, kā man vēl nava: dzelmes miera majestāti

Dzejniece Laima Līvena dzejolī "Apšuciemā"13 uzskata, ka Apšuciemā:

/../ aļģēm ir sava elpa te pat kaijas tik saldi kliedz te it visam ir sava jēga un tu pats sevi neaizliedz…

Vēres