Neiepazītā Latvija

Heinrihs Gocgingers. Vēlāk ēka piešķirta Latvijas armijas ģenerālim, kara ministram (1929-1931), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Mārtiņam Vācietim (1873-1945, Rīgā), apglabāts Carnikavas kapos. Ēka celta t. s. vasarnīcu stilā, pārbūvēta 30. gados, taču ir sa­glabājušās oriģinālas, gaumīgi izveidotas koka konstrukcijas. Pie ēkas sienas bez ornamentāliem rotājumiem redzamas mo- nogrammas "M. V." un "E. V.", t. i. Mārtiņš Vācietis un Emī­lija Vāciete. Tieši M. Vācietis tagadējo armijas poligonu Āda­žos pirmais sāka izmantot artilērijas treniņiem.

Rakstnieks Visvaldis Lāms, kas bērnībā dzīvojis blakus bi­jušajā Staļļu mājā, to nosaucis par Balto māju3 : "Skaistums? Vai par tādu varēja dēvēt bezgaršīgo Baltās mājas "uzpucēŠa- nu", raibumraibos veidojumus ap ārsienām, tādu tā torti, kā vapeni otrā stāva augstumos, ar ieveidotiem burtiem EMV, pu­tekļainos grantētos celiņus un rožu dobes. Brauca viesi limu­zīnos, parādījās pats valsts prezidents Alberts Kviesis ar kun­dzi Minnu. Kā tika stāstīts, augstos viesus pamanījusi, mi­nistra kundze pa galvu pa kaklu metusies pie rožu dobes, griezusi ziedus un nesusi prezidenta kundzei. Tā laipni no­rājusi: - Nu kāpēc tik ārišķīgi!".

Vietējie gan to esot saukuši par Melno māju, nomelnējušā sarkano kārniņu jumta dēļ. Šajā mājā vienu gadu mitinājusies ari 1867. gadā dibinātā Carnikavas pagastskola, līdz 1868. gadā tai uzcelta jauna ēka Pārgaujā, netālu no baznīcas. Muižas lai­kos mājas pagrabā atradies spirta brūzis.

Vēres

1    Žurnālā "Māksla Plus", 1997, 3.

2    K'gezaks Z. fon. Kāzas Carnikavā. Aizpute, 1998.

3    Lāms V. Vienu avota lāsi. Rīga, 1971.

UZ SKULTES MUIŽU

Rīgai tuvākā Skulte atrodas otrpus starptautiskajai lidostai, bet šoreiz par to, kas parasti vairāk zināma - Limbažu rajona apdzīvoto vietu. Šīs Skultes, kas kādreiz lībiski saucās Adia- mūnde, centrā atrodas it kā viss kārtīgai apdzīvotajai vietai ne­pieciešamais: baznīca, kapi, dzelzceļa stacija. Ne katrs pama­nīs, ka kaut kā te tomēr pietrūkst, proti, muižas. Tā bijusi kilo­metrus piecus nostāk, pie Stienes ccļa.

Ar elektrisko vilcienu līdz galam - Skultes stacijai (1953). No tās, skatoties uz I) pāri Vidrižu ceļam, redzamas Muiž­nieku mājas, kur dārzā vēl tagad ir dīķis, ko ar Aģes upi savienoja divi grāvji. Kā stāsta teika1 , grāvī reiz uzradies balts bērns, kas tūlīt iegrimis dīķī. Tajā vietā pirms zviedru lai­kiem bijusi pils, kas nogrimusi, kad to gribējuši izpostīt ļau­ni ļaudis, kurus arī "vadījis bērns". Tad jau pilis te bijušas daudz - jo 0,6 km uz A-DA no kaimiņu, Stārastu, mājām atrodas Stārastu (kādreiz saukts ari par Skultes) pilskalns, ierīkots starp upi 1111 tās sāngravu. Muižniekos 1941. gadā dzimis aktieris Imants Skrastiņš.

No stacijas, dodoties pa šoseju, aiz Buijām šķērsojam Mazupī- ti un nonākam pie alejas, kas savieno baznīcu un kapus. Pa to pēc stundām savulaik ļoti paticis pastaigāt Skultes pamatskolas meitenēm, varbūt tāpēc, ka skolas direktors Pēteris Loža, kurš ticis

aicināts uz kapiem pavadīt mirušos, reizēm skolas meitas ņēmis līdzi dziedāt. Te kādreiz bi­jis soda akmens. Nostāstā2 minēts, ka uz tā svētdienās pēc dievkalpo­juma nostādītas apskatei baltos pa­lagos ietītas sievietes, kuru bērni nebija dzimuši svētītā laulībā.

Nebaidīsimies aiziet uz ka­piem, jo tas bijis tikai "reiz", kad cilvēkam pie "miroņu kambara" parādījies kāds kungs ar melnu "ūti" galvā, un no rīta gājējs mā­jās atrasts nomiris3 . Spoki te rā­dās vēl tagad, arī gaišā dienas lai­kā. I. Kokina tos redzējusi pat divreiz4 . Skultes kapus savā dze­joli "Luču vēršana"5 piemin dzejniece Milda Losberga. Gar kap­liču (1933) nonākam līdz piemineklim (1998) skatuves māk­sliniekam Edgaram Liepiņām (1928-1995), ko veidojis tēlnieks Uldis Kurzemnieks. Joku karalis galma tronī. Tautas cienīts "Āksts" (lūdzu nepārprast!), kura kaps tika aizbērts ar rokām, īsi un kodolīgi par Edžu (tā bija rakstīts uz pagaidu, pēc senlaiku tradīcijām darinātā koka krusta) pateikusi Skultes vietējā dzejnie­ce Vilma Kalde (ari Selga-Kalde) dzejolī "Atvadu vārdi"6 : Dzīvošana ir degšana, Un nāve? - Sadegšana.

Netālu sievietes skulptūra (1977) gleznotāja Kārļa Dobrā- ja (kas pats arī pieminekļa autors) mātei. Te apglabāts arī vitrā- žists Pēteris Lapiņš (1934-1994). Bērziņa ģimenei uzstādīts skaists E. Kurau firmas darināts piemineklis, diemžēl 90. gadu sākumā nozagts tā krāsmetāla bareljefs. Vairākām kapu kopi­ņām ir saglabājušies vecie iežogojumi un ķēdes. Kapsētā ap­glabāti arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Augusts Bērziņš (1896-1976), Bernhards Vikmanis (1896-1966) un Jānis

Damnicks (1893-1963), Skultes kora pirmais diriģents Mār­tiņš Gailis [blakus piemineklis viņa dēlam Lāčplēša Kara orde­ņa kavalierim Jānim Gailim (1892—1919), kurš kritis cīņās pret Bermontu), skolotājs Miķelis Ādolfs Alksnis (1902-1955), vai­rāku mācību grāmatu autors, kas kopā ar F. Strauhu sarakstījis arī mācību grāmatu "Pašstudija latviešu valodā vāciešiem". Jā­piemin arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, tāljūras jahtu kap­teinis Jānis Ozoliņš (1911-1998).