Neiepazītā Latvija

Pašā upes krastā zviedru izcelsmes Skultes barona Frei- tāga fon Loringhofena dzimtas kapliča. Interesanti, ka no tās ved ap 1944. gadu aizmūrēta apakšzemes eja uz lielu, skaistu apbedījumu telpu.

Pa ceļam uz baznīcu, Strautos, dzimis Jaunatnes, vēlāk Valmieras teātra aktieris Jānis Prauliņš (1937-1992). Sv. Ma­tīsa luterāņu baznīca celta 1757. gadā, kā trešā Skultē, arī barokālā torņa smaile līdz Šim laikam saglabājusies maz pār­veidota. Baznīcai divi klasiskās formās veidoti portāli, tās teri­toriju ietver no laukakmeņiem krauts žogs. Iekštelpas ievēroja­mi pārveidotas jau 20. gs. laikā, kad vecais, 18. gs. veidotais, altāris pilnīgi aizsegts ar jaunu koka darinājumu. Tā centrā bijusī

glezna "Kristus glābj vīru, kas slīkst viļņos" nozagta 1991. gadā, toties 18. gs. gleznojumi saglabājušies kanceles pildiņos. Savu­laik izpostītās ērģeles atjaunotas. Kādreizējais mācītājs (1932- 1944) Alfrēds Sudars (1906-1997) sarakstījis grāmatu "Carni- « kavas, Pēterupes un Skultes baznīcas un draudzes" (1939). Kā bieži dzirdams par baznīcu celtniecību, arī šo ceļot, no Smīde- ņu urgas ņemtie akmeņi pa nakti atgriezušies atpakaļ, un tajā vietā pa naktīm spīdējušas ugunis un dzirdēts kaļam, tā šī vieta ieguvusi nosaukumu "Velna smēde", bet akmeņi baznīcai ņemti no citas vietas7 . Cita teika8 vēsta ka Velns naktīs dedzinājis ugu­nis jau gatavā baznīcā.

Aiz baznīcas sākas mežs. Profesors Ilmārs Lazovskis par Skul­tes mežu raksta:9 "Mīlu rudeni. Mežā pie Skultes - sastindzis klusums. Nobrakšķ zariņš, kāda vārna ķērc… Pastaigā pusstun­du un jūties kā saplūdis ar dabu. Nekas tevi vairs neuztrauc, sevišķi kad beidzas sēņu trakumi, viss jau ir pagājis, putni aizli­dojuši". Skolēniem gan palaikam mežā pie pašlaik neapdzīvo­tajām Ābelītēm nācies dzirdēt smagus soļus - tas esot vietējais J Velns Vitentūt. Maz ticams, ka kādam no lasītājiem iznāks vi­ņu satikt, bet, katram gadījumam, dažas rindas no V. Kaldes "Teiksmas par Velnu Vitcntūtu"10 :

…Pleciem stūrainiem un platiem, Sarainiem kā eža matiem, Rokas garas - pasarg dievs! Pieres vidū rags līks, tievs!

1998. gadā iznākusi viņas teiksmu grāmata "Vitentūts". Pati dzejniece un viņas brālis okeanogrāfs, vairāku grāmatu autors, Mārtiņš Artūrs Slcscrs (1901-1982, ASV) dzimuši Jaunmuce- niekos (1900), tuvāk jūrai.

Mežmaļi, bijušās barona mežsarga mājas, atrodas pie šose­ju šķērsojošā vecā Zviedru ceļa, kas izveidots ap 1600. gadu. Tautā to saukuši par "Pugas ceļu". Pašreizējā šoseja no Rīgas i rajona robežas ir iztaisnota, vecais ccļš gāja caur Mežmaļiem, starp tagadējo šoseju un jūru. Pie Dūčiem nogriežas ceļš uz Limbažiem caur Stieni. Tas izveidojies senā ziemas ceļa vietā,

kas atzīmēts jau 1647. gada kartē. Vccā ceļa malā pie Dūčiem līdz pēckara gadiem atradies akmens stabs, saukts Baltais stabs, - ceļa rādītājs. Pie Dūču autobusu pieturas meža malā vēja slota, kas izveidojusies eglē. Bet kas vairs zina atrast to priedi, netālu no Vecurgām (bij. Smīdenēm), pie kuras Duntes barons nošāvis kādu zemnieku, kas nebija viņu pasveicinājis? Dūčos tālbraucēja kapteiņa ģimenē dzimis kādreizējais Latvi­jas iekšlietu ministra biedrs, pulkvedis leitnants Jānis Legzdiņš (1899-1942, Soļikamskā), iespējams, ka šīs mājas saistītas arī ar Skultē dzimušo inženieri, Misūri universitātes raktuvju un metalurģijas profesoru Ādolfu Legzdiņu (1890-?), kas jau no 1935. gada dzīvoja ASV. Lielajā mājā, katrā tās galā, dzīvoja divas kapteiņu ģimenes. Blakus Dūčiem, tagad nodegušajos Dālderos, dzimis Latvijas armijas kara lidotājs Edvīns Bite (Bit- te; 1897-1924), gājis bojā lidmašīnas katastrofa Spilves lidlau­kā, apglabāts Brāļu kapos Rīgā. Laikam no tās pašas dzimtas ir arī divi tālbraucēji kapteiņi Mārtiņš un Otto Bites un padomju militārais darbinieks - divīzijas komisārs Augusts Bite.

Dūču silā no Teterlīču dzirnavām braucošais zemnieks reiz esot saticis Velna trijjūgu. Var jau būt, ka to pašu Velnu, kuru citā teikā11 zvejniekpuisis Uvis reiz patriecis no Platkājām, jo Velns traucējis jaunā burinieka ielaišanu jūrā, un kurš ieskrējis "Zarnu pūriņā" (ejot no Dūčiem uz Mežmaļiem pa aizaugušo Zviedru ceļu, tā labajā pusē). Tas iedvesmojis V. Kaldi radīt dzejoli "Burinieks un velns".12 Bet Platkājas ir tās pašas, pie kurām 1968. gadā režisors Aivars Freimanis uzņēma dokumen­tālu filmu "Lomi" un pats arī uzrakstīja "Stāstu par to, kā kino­studija Miķelsonu Jānim Jāņos šķūni nodedzināja un filmas di­rektoram Aleksandram Snē jūras kaķis uzbruka"13 .

Uz D no Mežmaļiem Zviedru ceļš šķērso Pugu (Mellur- gu). Teikā14 stāstīts par tiltiņu, ko nav varējuši uzbūvēt pār Mel- lurgu, cik dienā padarīts, tik naktī nojaukts. Tad urgā noslīci­nājies darbu vadītājs un ūdens kļuvis melns. Ceļu tad taisījuši pa tagadējo vietu. Tumšās naktīs redzot, ka no Mellurgas "iz­ceļoties ratu rumba ar uguni tajā", kurai pakaļ skrienot spoks.