Neiepazītā Latvija

1   Veldre V. Dzīve pie jūras. 2. No Kolkas līdz Ainažiem. Rīga, 1939.

2   Stulpāns J. Mana pļava. Rīga, 1981.

3   LFK 1835, 3376.

4    LFK2049, 871.

5    LFK 2049, 870.

6    LFK 2049, 873.

7    LFK 2049, 8.

8    LFK 2049, 874.

9    LFK 1835, 3275.

10    LFK 464, 5063.

11     Liepiņš J. Atmiņa par baznīcām. Rīga, 1992.

12    Bendrupe M. Dzīvība. Rīga, 1937.

13    Laikrakstā "Literatūra. Māksla. Mēs", 1997,41.

KAS PALICIS NO CARNIKAVAS MUIŽAS

Vispirms par nosaukumu. Pašreizējā nosaukuma izcel­smi pētījusi valodniece Benita Laumane, tas sastopams kopš 1566. gada, kā Sarnikau, Zarnikau. Sastopams arī variants Czernckcuv, kas varētu liecināt par ieceļotājiem 110 Polijas vai Ziemeļvācijas, tātad radies no uzvārda. 18. un 19. gs. minēts latviskais nosaukums Sānkaute, kas varētu būt sais­tāms ar Gaujas atteku.

Kurā Gaujas krastā Carnikava atrodas? Nedomāju atseviš­ķos rakstos minēto Veco Carnikavu Siguļos, pie baznīcas un šosejas tilta pār Gauju, kas pirms 1638. gada ieskalota upē. Baz­nīca pašlaik atrodas Gaujas labajā krastā. 17. gs. zviedru mēr­nieku zīmētā kartē un 18. gs. otrajā pusē kartogrāfa L. Mellīna kartē muižas ēka iezīmēta uz salas. D no pašreizējās Gaujas ielas redzama Vecgauja, tātad tagadējā Gaujas gultne radusies vēlāk. Savukārt Vecgaujas ielā 16 atrodas vecākā māja Carni­kavā, celta 1843. vai 1848. gadā.

Carnikavas muižas pils Latvijā bijusi unikāla. Tā saukta par lepnāko pili visā Vidzemē, jo lodžijas veida portikam biju­šas 14 joniskā ordera kolonnas. Tik daudz nav bijis nevienai citai kungu mājai - vienīgi var salīdzināt ar Peldu iestādes ēku Liepājā (1902, arhit. M. P. Berči), kurai arī ir lodžijas veida portiks ar 16 kolonnām, kas gan nav izkārtotas dubulti kā Car­nikavā. To drīzāk var salīdzināt ar Luvras pils A fasādi. Šī pils celta agrāk par Liepājas ēku, bieži būves laiks tiek minēts 1800.- 1802. gads, taču vairāki apstākli liecina, ka tā pastāvējusi jau 1794. gadā. Pils priekšā bijušas divas no dolomīta veidotas lau­vas, otrā pusē 110 kupola zāles parkā vedušas monumentālas kāpnes. Kā atzīmējis Imants Lancmanis1 , iekštelpās nav bijis domāts par mājīgumu, dzīves ērtībām, it kā paredzētas tikai pastaigām. Tas it kā apstiprina versiju, ka telpas un ēkas kopējo veidolu iecerējis kāds itāļu arhitekts, bet pils būvvēsturē savu lappusi ierakstījis arī ievērojamais būvmeistars K. Hāberlands, kas izveidojis dekoratīvos elementus. Viņam ļoti raksturīgi

kolonnu kapiteļi ar lapu vītni starp volūtām, ari ēkas mansarda jumts, kas gan laika gaitā mainījis veidu. Pilnīgas un precīzas informācijas par pils celtniecību nav.

Lai atrastu pils vietu, pietiek uzprasīt, - Kur jums ir pa­domju karavīru brāļu kapi? Pēc 2. pasaules kara tika savākti apkārtnē kritušie un turpat apbedītie karavīri, salikti krievu karaspēkam 1917. gadā atkāpjoties "tālredzīgi" nodedzinā­tās pils pagrabos. Tie aizbērti un izveidots piemiņas ansam­blis 221 kritušajam. Uz Z no tā parkā redzams 0,1 ha liels taisnstūra formas dīķis, ko ieskauj simetriskas liepu rindas un alejas. No pils drupām izlauztie ķieģeļi bijuši labs būv­materiāls karā sapostīto un nodedzināto ēku atjaunošanai. No tiem uzbūvēta māja Atpūtas Carnikavas stacijas tuvumā un Ādažu pamatskolas ēka (nav saglabājusies).

Lai redzētu kaut ko no pašas pils, nemaz nav jābrauc uz Carnikavu. Divi kolonnu dolomīta kapiteļi uzstādīti Rīgā pie Universitātes Merķeļa ielas puses ieejas, viens - pie Mazās ģil­des ēkas (agrāk pie Doma baznīcas). Carnikavā viens kapitelis atrodas turpat skvērā pie Latvijas brīvvalsts laikā celtās ēkas, kur atrodas puķu veikals. Četri bijuši iebūvēti Ādažu pamatsko­las fasādē. Metāla lasis, kas kādreiz atradās uz pils jumta, tagad redzams uz nēģu fabrikas jumta.

Carnikavas īpašnieks no 1833. gada ir dabaszinātnieks aka­dēmiķis Kristiāns Panders (1794, Rīgā - 1865, Pēterburgā), kas šeit pirmais iesāka pētījumus Krievijas paleontoloģijas zinātnē. No Latvijas viņš aizbrauca

1842. gadā.

Par muižas pili rakstīts vācbaltu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka stāstā "Kāzas Carnikavā"2 . Tur atzīmēts, ka lieveņu un terases būvei mar­mors vests no Itālijas un par­kā bijis obelisks, kurā iegravēti visu Mengdenam piederošo muižu nosaukumi, "viņš

varējis izbraukāt visu Vidze­mi, palikdams pats uz savas zemes". Vai tam visam ticēt, domājiet paši, jo grāmatā pils nodedzināšana kļūdaini saistī­ta ar 1905. gadu.

Muižas klēts 1938. vai 1939. gadā pārbūvēta par tau­tas namu; tas atrodas turpat ie­pretī tirdzniecības centram (1974). Atpūtas ielā 7 bijusī muižas kalpu māja. Tagad ēka apmesta un nokrāsota, bet vēl 1988. gadā bija labi redzams, ka apakšējais stāvs būvēts no sar­kaniem ķieģeļiem, augšējais, padomju laikos celtais, no silikāt­ķieģeļiem. Pievērsīsim arī uzmanību logu formu un izmēru at­šķirībām abos stāvos.

Pie Jūras ielas atrodas bijusī muižas pārvaldnieka māja, kurā pēc pils nodegšanas dzīvojis tās saimnieks. Pēdējais muižas īpaš­nieks kopš 1906. gada ir bijis Rīgas tirgotājs un rūpnieks