Neiepazītā Latvija

Kopš 1977. gada kadiķus aizsargā ari botāniskais liegums "Kadiķkalni" (13,1 lia^ Vidzemes jūrmalā, Limbažu rajona Skultes pagastā starp Čorku un Korbiņu mājām. Šai teritori­jai tiek lietoti arī nosaukumi "Allaha dārzs" un "Čigānu birze" (te tiešām kādreiz bieži apstājušies čigāni). Te izveidojies īpat­nējs piejūras kāpu komplekss ar Zviedrijas kadiķu audzēm, starp kurām atrodas smilšaini vai zālaini laukumi. Bez kadiķiem te sastopamas priedes, āra bērzs, kārkli, bārbeles. Tiešā kadiķu tu­vumā skaists mozaīkveida sūnu paklājs. Pie Čorkām (1852, sen- zviedru valodā šis vārds nozīmē pakalnus) ir sena kuģu būves vieta, tā atrodas lielā, mākslīgi padziļinātā gravā. Igauņu tsorjļ savukārt nozīmē ieleju, strautiņu. Tātad māju vārds nav cēlies no krievu valodas un ar Velnu te nav nekāda sakara. Blakus t. s. Zviedru kapi - te vēl tagad nožogota vieta, kur kopš seniem laikiem nedrīkstēja ganīt lopus. Ja Latvijā vietām sastopama­jos Krievu vai Zviedru kapos parasti nav apbedīti šo tautību pār­stāvji, tad te to droši nevar teikt - zviedru laikos vairākas jūrmalas iemītnieku paaudzes bija saradojušās ar zviedriem. Interesanti, ka uz D no Corkām, 1984./1985. gada ziemā apmēram 500 m garā posmā ledus slāņi pārbīdīja apmēram 200 akmeņu. Uz Z no Ka- diķkalniem, Korbiņos, no 1941. gada dzīvojis gleznotājs Volde­mārs Vimba (1904-1985), vēl tālāk - Ķekatas, koktēlnieka Ar­tūra Bērnieka (1886-1964) bijušās mājas. Viena no koktēlnie­ka gleznām attē­lo piekrasti starp Corkām un Ķe­katām. Starp šīm abām mājām sā­kas ceļš, kas izved uz Tallinas šosejas vecā posma pie Duntes veikala.

Skaistas kadi­ķu audzes redza­mas arī Engures ezera A un R

krastos, iepretī Bērzciemam, kā arī netālu no Ziemupes baznī­cas, bijušās padomju armijas daļas tuvumā. Mazās Juglas me­žos augošos kadiķus apdzejojusi Elza Sudmale dzejolī "Latvi­jas paeglis"1 , bet Skaidrīte Kaldupe dzejolī "Kadiķu mežos"2 tos nosauc par ziemeļu cipresēm:

Nav daudz šo ziemeļu ciprešu, Vai vispār kāds kadiķus sējis, Un cik ir pasaulē koku, Kas pacieš pat ziemeļu vēju?

Vēres

1  sudmale e. sidrabupe. Rīga, 1987.

2    Kaldupe S. Avotkrūze. Rīga, 1985.

Kurzemes puse

DUNDAGAS BAZNĪCA LAIKU GAITĀ

Dundagas pilī bijusi kapela, ko vēlāk izmantoja vācu drau­dze. Gan 1666., gan 1683. gadā minēts par jaunas kapelas cel­šanu blakus pils tornim. Dundagas mācītāja Jākoba .Fridriha Bankava dzejojumā par Dundagas pili1 1721. gadā minēts, ka tad jau tā izmantota par noliktavu. Tomēr baznīcu vēsturnieks E. Ķiploks atzīmē, ka dievkalpojumi kapelā turpinājušies līdz pat 1831. gadam, kad tā atzīta par nedrošu un dievkalpojumi tur pār­traukti. Tātad J. F. Bankava aprakstā minētā varētu būt bijusi pir­mā kapela, kas atradusies pils R stūri. Pils vārtu tornis tad izman­tots par zvanu torni. J. F. Bankavs raksta: "kapelas stūri esot divi zvani, no kuriem viens "ejot" un ziņojot stundas, bet otrs "stāvot" un aicinot tikai uz lūgšanām". Tātad jau tolaik tornī atradies me­hāniskais pulkstenis. Vēlāk Krišjānis Barons raksta2 : "Pils tornī ir pulkstenis, kas laiku rāda. Bet tas labprāt ar citiem šī laika pulk­steņiem negrib satikties, varbūt savā prātā par veciem bruņinieku laikiem domādams". J. F. Bankava aprakstītajā kapelā minēti ba­gātīgi rotāti soli, kancele, biktssols, altāris un daudzas gleznas. Iz­cils meistardarbs esot virs altāra ģipsī veidotais Jēzus tēls.

Dundagas pilī 1846. un 1853. gadā uzturējies gleznotājs J. Dērings. Jau pirmā apmeklējuma laikā kapela bijusi galīgi no­laista un nav izmantota, bet zāle pils R stūra otrajā stāvā, kur kādreiz noturēti dievkalpojumi latviešu zemniekiem, tad jau bi­jusi pārvērsta par teātra zāli. Protams, tad jau bija uzcelta paš­reizējā Dundagas baznīca.

Jau 1383. gadā minēts mācītājs Nicolaits. Ārpus pils 1721. gadā meistars Langhcims (no Jelgavas) uzcēla jau ot­ro koka baznīcu. Par to jau mācītājs J. F. Bankavs rakstā