Neiepazītā Latvija

"Dundaga, bruņi­nieku pils un privāt- muiža Kurzemē"3 min: "Ir trīs tilti, jau­ni un veci… Trešais uz pļavas, kur Zangheima kungs, pa­klausot savai sirds- balsij lika uzcelt baznīcu latviešiem, labāku kā veco, lai arī tiem būtu kur dziedāt, lūgt un pa­teikties dievam, dzī­vot ellei un visai pa­saulei par spīti. Arī tāpēc augstu pacel­sies mūsu tagadējā patrona slava un gods sakarā ar šo celtni. Šai celtnei ir tornis, kāds kopš lai­kiem nav skatīts, tas ir tik tiešām skaists, izrotāts no ārienes un iekšienes. Tornī stāv zvani, viens ir izrotāts ar katoļu uzrakstu un otru mūsu ordenim ir ziedojusi kāda dižciltīga sieviete [..]". Uzreiz jā­piebilst, ka tagadējais tornis celts tikai 1897. gadā. Par zva­niem runājot, jāprecizē, ka 1915. gadā 3 zvani noņemti un aizvesti uz Krieviju. Pēc kara no visiem Latvijā toreiz no­ņemtajiem zvaniem tika atgūta apmēram puse. Jaunu, Rīgā pie Svenna lietu, zvanu uzstāda 1925. gadā, tas noņemts vā­cu okupācijas laikā. Tagadējais zvans iegūts Dursupē un uz­stādīts 1995. gadā, tas liets 1926. gadā akciju sabiedrības "Tērauds" lietuvē Rīgā. Paliek neskaidrs, kādēļ J. F. Banka- va darbā minēts kāds Zangheims, jo vismaz abas pēdējās baz­nīcas lika celt Osten-Zakcni.

Ja kādam pļava baznīcas celšanai liekas "par prastu", tad teika4 gan stāsta: "Reiz agrāk, kur tagad Dundagas baznīca, ir bijusi kāda ķēniņa pils. ICādā dienā tai pilī salaulāja ķēniņa dēlu ar kādu princesi. Pienāca vakars. Apkalpotāji salikuši ēdienus uz galdiem un sākuši ēst. Te viens pieklauvējis trīs reizes pie durvīm un pils nogrimusi".

Taču baznīcas grimšana gaidāma arī nākotnē! Teika5 pa­redz, ka agrāk runāts, ka baznīca grimšot, kad būšot lieli svētki, vislielākie, kādi vispār iedzēri. Būšot baznīcā daudz, daudz cilvē­ku, un tur iekšā būšot septiņi brāļi, kuri nezināšot, ka esot brāļi. Un tad skriešot trīs reizes balts zaķis un baznīca nogrimšot!

Sevi mierināsim ar domu, kur tad šajos laikos radīsies tik daudz brāļu, gan jau nekas nenotiks. Bet citā teikā6 teikts: pa­priekš tas mūris aiz altāra pārplīsīšot trīs daļās. Pēc tam vienos

pirmajos svētkos, kad būšot daudz ļau­dis iekšā, tad "viņa" nogrimšot ar visiem cilvēkiem un mācītā­ju. Tas mūris jau esot pārplīsis (tā teikts 1930. gadā), jāgaida grimšana, un tad "būšot teikts patiesī­ba". Par to pašu vēs­ta arī cita teika7 .

Var atcerēties Nurmuižas baznīcu, kas tāpat atrodas Talsu rajonā, kurai jumtā auga bērziņš. Par to jau stāstīja, kad tas sasniegšot ra­tu ilkss resnumu, baznīca nogrimšot. Manuprāt, tas īstais

izmērs jau bija sasniegts, un, ja par nogrimšanu uzskata to, ka 80. gados draudze bija uz laiku pat atteikusies no dievnama, tad teikai bija taisnība. Bērziņa gan tur vairs nav, jo to "sodīja par arhitektūras pieminekļa bojāšanu".

Tagadējās baznīcas celtniecība pabeigta 1766. gadā. Līdz pat 20. gs. sākumam tā kalpoja gan vācu, gan latviešu draudzēm.

Iekšējā iekārta - altāris, kancele un kungu sols arī attieci­nāma uz 1766. gadu. Altāra retablu rotā ažūri kokgriezumi, jūtama rokoko stila ietekme. Kolonnas gar centrālo un sānu nišām. Virs antablementa skulptūra: no mākoņiem izliecies Dievs ar ticības un varas simboliem rokā. Centrālajā nišā Jaņa Rozentāla glezna "Lieldienas rīts" (1912). Sievietes ar pūpol- zariem gribējušas rotāt Kristus kapu, bet viņas pārsteidz baltā apmetnī tērptais Kristus, no kura tēla dveš liela cilvēcība un apskaidrība. Marijai pie kājām notupusies grēciniece Magdalē­na, zemē izlijusi svaidāmo zāļu krūka. Gleznas fonā pavasarīga Kurzemes ainava. J. Rozcntāls šajā altārgleznā pauž prieku par Pestītāja atgriešanos dzīvē. Dundagas pils īpašnieks barons Os- ten-Zakens vēstulē J. Rozentālam par gleznu raksta: "Tai ir vispārēja jūsmīga piekrišana un man Jums jāsaka, ka tā tiešām kļuvusi par jauku rotu Dundagas baznīcai". Pats mākslinieks uzskata, ka "nav nemaz tik viegli uzgleznot īsti labu altārglez­nu, jo tā paredzēta nevis izvēlētam īstam mākslas lietpratējam, bet gan visiem un ikvienam".

Ja nu vēl kāds nav ievērojis, ka gleznotāja vārds nav Jānis, bet Jānis, tad, lai tas labāk paliktu atmiņā, neliels Valdemāra Ancīša citāts: "Latviešiem nesamērīgi daudz Jāņu. Tādēļ kur­zemnieki darījuši gudri, kādu daļu no Jāņiem nosaukdami par Jāņiem. Jānis nav nekāda izloksnes forma Jānim, bet vārds ar gluži patstāvīgu leksisku jēgu. Agrāk Kurzemē nereti bijušas ģimenes, kur viens brālis Jānis, otrs - Jānis, bet reizēm vēl tre­šais - Žanis [,.]"8

Kungu sols novietots blakus kancelei. Ari tā kolonnas, logu un durvju pildiņi veidoti rokoko formās. Zelminī smalka mono- gramma ar uzrakstu u ANNO 1766". Kanceles korpusu balsta kolonna ar rokajiem - galvenajiem rokoko stila dekoratīvajiem elementiem. Aiz kungu sola novietots 1766. gadā darinātais krucifikss, kas savulaik stāvējis aiz altāra.