Neveiksmīgais eksperiments

Mans pārākums pār Noelu un visiem citiem ir pārsteidzošs. Es pats nevaru par to nobrīnīties vien. Super- smadzenes! Supersmadzenes, kas pildītas ar mana nebūtībā aizgājušā dubultnieka ģeniālajām domām un maldiem … Bet es nebūt neapstāšos pie sasniegtā. Iešu tālāk par viņu .. . Mulsina vienīgi mani apmēri.. . Laikam tomēr pārāk lieli… Ari visa šī aparatūra te apkārt nav sevišķi fotogēniska. Bet gan es kaut ko izgudrošu. Laika pietiek — vesela mūžība. Galvenais ir tas, ka es domāju, tātad eksistēju. Tā ir dziļa doma, vai ne? Lai gan neesmu pārliecināts, vai tā jau agrāk nav radusies kāda cita smadzenēs .. .

īstenībā Noels Zirodū bija sasodīti aprobežots profesors. Viņš neatzina neko citu kā vienīgi matemātiku, augstu enerģiju fiziku un vienotā lauka teoriju un visu savu mūžu bez īpašiem rezultātiem nodarbojās vienīgi ar to.

Es briesmīgi apjuku, kad dzirdu kaut ko tādu, par ko ģeniālajam sirmgalvim Noelam nebija ne mazākā priekšstata. Vakar, piemēram, kāds laborants pieminēja Šekspīru. Man šis vārds bija svešs. Paurdījos atmiņā — protams, Noela atmiņā, ne jau savā, — un neatradu absolūti neko. Tikai vēlāk pēc komentāriem, ko izteica jaunā laborantīte — viņai ir tāds simpātisks ģīmitis —, es uzminēju, ka Šekspīrs ir diezgan slavens literāts, kas raksta šausmu dramaturģijas žanrā. Acīmredzot sacer scenārijus detektīvajām stereofilmām. Bet Noels Zirodū vismaz piecdesmit gadus nebija gājis uz teātri, kino viņš vispār neatzina un nīkšanu pie televizora uzskatīja par bezjēdzīgu laika izšķiešanu.

Sieva pameta Noelu jau toreiz, kad viņš bija Rango- veras kosmiskās fizikas katedras asistents. Savām laborantēm viņš nepievērsa uzmanību. Visīstākais sausiņš! Tiesa gan, bija viena . .. Taču, tiklīdz viņa iešāvās Noelam prātā, viņš domās sāka sev iegalvot, ka tā ir kļūda, ka viņa jāaizmirst… Ka viss uz laiku laikiem izdzēsts no atmiņas . . . Pat toreiz — savās pēdējās stundās — Noels piespieda sevi nedomāt par viņu.

Noelam bija vairākas tādas «vājībiņas», kuras viņš bija izdzēsis no atmiņas. Lai pūlējos kā pūlēdamies tikt tām klāt — neizdevās . . . Cieši aizvērtas durvis .., Kaut kādas nesakarīgas tēlu un frāžu drumslas. Pat galva sāk sāpēt. Egoists! Cik nabagu viņš padarījis manu iekšējo pasauli! Man ir pilnīgi normālas supersmadzenes. Ne jau tādas kā viņam. Bet es esmu spiests apmierināties ar dru- pačām. Un vēl ar to, ko nejauši uzzināju no laborantiem. Bet tie taču ir aunapieres, lai dievs žēlīgs! . ..

Tāpēc jau pašam jārūpējas par savas personības pilnveidošanu. Četrās sienās tas nav viegli, ,. Taču ar to, ko atstājis mantojumā nabaga Noels, kauns aiziet mūžībā. Dabiski, ka jāsāk trakot, kad daži ietiepīgi uzskata mūs par identiskiem. It īpaši tas lempis Džuds Asperss. Vispār viņš par daudz atļaujas. Katru rītu, ienācis laboratorijā, vēršas pie manis ar vienu un to pašu muļķīgo frāzi:

— Labrīt, Noel, veco zēn, — kā gulēji?

Es nemaz nerunāšu par to, ka tāda familiaritāte ir neciešama. Tam Noelam viņš nekad tā nebūtu uzdrošinājies teikt. Es taču zinu, kā viņš drebēja Noela priekšā. Parasti es klusēj u_ un izliekos, ka esmu iegrimis domās,

bet iekšēji gandrīz vāros. Džuds ir apbrīnojami nesinalķ- jūtīgs. Vakar viņš, piemēram, paskatījies uz kontrolapi- rātiem, pēkšņi saka:

—    Veco zēn, tu atkal esi nelāgā omā? Nav kārtībā kuņģis vai aknas streiko?

«Aknas streiko»! Lops! Es varētu viņu atsēdināt ar pāris spēcīgiem izteicieniem. Noels prata lamāties, pārskaities viņš nesaudzēja pat jaunās laborantites. Taču es negribu būt viņam līdzīgs. «īstam intelektam jāstāv pāri zemiskām emocijām.» Starp citu — to laikam es pats izdomāju, nevis viņš. .. Drausmīgi nepatīkami, Es varu teikt ko teikdams, viss tiek piedēvēts Noelam. Lāgiem man rodas vēlēšanās vairs neatbildēt uz viņu muļķīgajiem jautājumiem. Ja nemaldos, viņi to sauc par streiku… Agri vai vēlu būs jāsāk streikot. Esmu pat izdomājis, kādas prasības izvirzīšu. Pirmā — griezties pie manis tikai pieņemamajās stundās un tikai ar speciālas sekretāres starpniecību. Sekretāri es pats izvēlēšos. Derētu kāda no jaunajām laborantītēm. Viena ir gluži pieņemama. Otra prasība — jāizveido konsultantu štati kārtējām informācijām. Trešā — jānodod manā rīcībā lielās elektronu smadzenes. Tās, kuras viņi man pieslēdz, ir vecas grabažas. Tad vēl — jānoliek manā laboratorijā liels krāsu televizors. Šķiet, pagaidām tas būtu viss… Redzēsim, kā būs vēlāk. Varbūt jāpieprasa, lai aizvāc Džudu? … Kaut gan — to nevajag. Šis nejēga var noderēt. Man jau sen ir kāda ideja… Tā, protams, būs avantūra, taču agri vai vēlu tomēr pamēģināšu… Dīvaini gan — kur viņš šodien kavējas? Pulkstenis jau desmit… Ahā, tur viņš nāk …

—    Labrīt, Noel, veco zēn, — kā gulēji?

—    Paklausieties… ē-ē… Džud! Jūs gan varētu izdomāt kādu citu … ē-ē … sasveicināšanās veidu …

—    Oho, tie tik ir zili brīnumi! Profesoram labpaticies atbildēt. Jūtos satraukts un glaimots.

—    Paklausieties, Džud! Vai jums šķiet, ka mans stāvoklis šeit, laboratorijā …

—• Turpiniet, profesor, turpiniet, tas kļūst interesanti.