Neveiksmīgais eksperiments

_— Ka mans stāvoklis šajā laboratorijā nedod jums tiesības uz tamlīdzīgu . .. -ē-ē .. . familiaritāti…

—    Profesor, par kādu stāvokli jūs runājat? Par jūsu smadzeņu kroku stāvokli saldēšanas iekārtā vai vecā Noela domu iepakojumu jūsu krokās?

—          Džud, jūs esat bezkauņa! Nekrietns bezkauņa! Jūs lieliski saprotat, par ko es runāju. Neuzdrošinieties vairs griezties pie manis!

—          Tas, profesor, diemžēl nav iespējams. Mums abiem jābūt pastāvīgā kontaktā, jo mums kopā jāstrādā. Jus to zināt tikpat labi kā es. Kas attiecas uz sasveicināšanos … Te nu gan nav augstākās sabiedrības salons.

—    Tomēr es pieprasu …

—    Labāk mazāk pieprasiet, bet vairāk strādājiet.

—    Ko?! Kā tu uzdrošinies, puika! …

—           Nu, nu, rāmāk! Es varu samazināt skābekļa režīmu. Tad tu vairs nekliegsi uz mani… Piedodiet, protams . .. Nervi… Vienu acumirkli, profesor, es tikai iedzeršu valokordīnu .. . Pie kā mēs palikām? Jā, lieciet aiz auss — es nepārteicos, runājot par darbu. Vakar bija zinātniskā padome — kopā ar direktoru padomi… Pēc profesora Persija Tīzvuda priekšlikuma protokolā tika ierakstīts, ka jūsu lietderības koeficients ir nulle. Jūsu zinātniskā darba lietderības koeficients… Tagad padomājiet jūs pats!

—          Kā tad tā? … Tīzvudam taču jāsaprot… Es šeit esmu tikai vienu gadu … Bet Noels bija četrdesmit gadus … Arī viņam nekas neizdevās . .. Radīt vienotā lauka teoriju — tas.r. tam jau pat mūžības ir par maz.

—           Profesors Tīzvuds un padome neprasa, lai jūs radītu vienotā lauka teoriju. Tagad tā vispār nevienam nav vajadzīga. Bet jūs atsakāties risināt citus uzdevumus.

—    Noels arī atteicās.

—    Tas bija Noels.

—    Bet kas tad, pēc jūsu domām, esmu es?

—    Jūs? Vai jūs gribat zināt manas domas?

—    Nu, pieņemsim …

—          Jūs esat neizdevies eksperiments. Viens otrs gribēja saglabāt cilvēcei Noela intelektu, bet iznāca …

—    Kas iznāca? Turpiniet!

—    Iznāca tas, kas iznāca …

—    Nekauņa!

-— Jūsu replika tikai apstiprina, ka man ir taisnība. Jūs esat mantojis prasmi lamāties, turpretī viss pārējais …

—    Nekauņa, nekauņa, nekauņa!

—    Vai, profesor, Noels gan nekad neatkārtoja trīs rei

zes vienu un to pašu lamu vārdu… Viņam bija daudz lielāka izdoma.

—    Pienapuika, stulbenis, nejēga, dienaszaglis .. ?

—    Re, nu jau ir labāk, vairāk atgādina Noelu.

—           Es tev rādīšu, rudais kretīn, to tu man vēl pieminēsi!

—           Draudēt gan nevajag. Pirmkārt, Noels neteica — rudais, viņš teica — blondais, un, otrkārt, viņš nekad nedraudēja. Noels izlamājās un tūlīt pat rīkojās…

—    Vācies prom!

—           Labi, es aiziešu, bet jūs, profesor, vajas brīžos padomājiet … Kas notiks ar jums, ja laboratoriju slēgs …

—    Kā … slēgs?

—          Pavisam vienkārši… Jūs aiz sava naivuma nevarat iedomāties, kādu robu esat iegriezis viņu makā. Bankrots tagad nav nekas nepieredzēts arī zinātnes pasaulē …

Un viņš aizgāja, aizcirzdams durvis.

Neslēpšu, sākumā es pat apjuku. Ja laboratorija tiks slēgta … Drudžaini sāku meklēt atrisinājumu … Kaut kādai izejai taču jābūt pat tādā situācijā, kādā atrodos es.

Džuds atnāca pēc stundas. Viņš bija sadrūmis. Uz mani nepaskatīdamies, ielika vairākas lapiņas informācijas uztvērējā.

—          Jūs, profesor, lūdza nodarboties ar šo problēmu. Izanalizējiet un rīt tieši divpadsmitos dodiet ieteikumu.

—    Kas tad tur ir?

—    Vai man jāizstāsta uzdevums mutiski?

Es iekšēji sarāvos: «uzdevums»… Izturas pret mani kā pret skolnieku. It kā es būtu kāds puika!

—    Kā tad ir — vai jāpastāsta?

—          Nevajag. Es pats redzu, ka tās ir īstas blēņas. Man ar to nav jānodarbojas.

—          Kā vēlaties, profesor! Rīt tieši divpadsmitos atnākšu pēc jūsu galīgā slēdziena.

—    Vai tas ir ultimāts?

—          Tā ir pārbaude, profesor. Padome grib pārliecināties, ko jūs spējat. Pēc tam tiks pieņemts izšķirošais lēmums. Vai jautājumu vairāk nav?

—           Velns zina kas tas ir! Nē, nē, pagaidiet, Džud, neatstājiet mani vienu! Varbūt jūs man būsiet vajadzīgs. Šķiet, ka noteikti būsiet vajadzīgs… Man mazliet jāpadomā …

Džuds, neteicis ne vārda, apsēdās pie vadības pults.

.Aiz traka niknuma es tā trīcēju, ka kontrolspuldzes uz biostrāvu režima tablo sāka mirgot. Pēc tam uzliesmoja sarkanais signāls — «emocionālā pārslodze».

Džuds pameta acis uz tablo un paraustīja plecus. No- sprakšķēdams izdega viens drošinātājs. Man uzreiz kļuva vieglāk. Džuds nogrozīja galvu, piecēlās, izstaipījās un pēc tam lēnā garā nomainīja drošinātāju. Vēl aizvien uz mani neskatīdamies, viņš noteica:

—    Profesor, jūs velti tiepjaties. Risiniet labāk uzdevumu!

Pats nezinu, kā es spēju savaldīties… Ja būtu varējis, noteikti gāztu pa viņa pašapmierināto fiziono- miju … Bet šajā mirklī es pēkšņi .atcerējos … savu ideju … Kā būtu, ja pamēģinātu? Bet kā to izdarīt? Manas smadzenes, pareizāk sakot, viss, kas tajās bija, sāka drudžainā ātrumā strādāt. Nu kā tad, ir taču izeja… Lieliska izeja . .. Protams, riskanta.

Bet kurš liels eksperiments nav risks?