Neveiksmīgais eksperiments

—    Džud, uzdevums ir atrisināts, — es teicu, cik nu vien vēlīgi spēju. — Iznāk vairāki varianti. Esiet tik laipns un ieslēdziet elektronu smadzenes — manu palīg- skaitļotāju —, gribu šo to precizēt un atmest kaut vai daļu no variantiem.

—    Paskat! — Džuds iesaucās, acīmredzot ārkārtīgi pārsteigts. — Tā ir pavisam cita valoda …

Viņš bez kavēšanās izpildīja manu lūgumu un pat noregulēja manu pusložu skābekļa režīmu.

—    Paldies, dārgumiņ, — es teicu, — nu jau pietiek, tagad ir pavisam labi.

Džuds, laikam nojautis kaut ko nelāgu, uzmeta man vērīgu skatienu. Taču no komentāriem viņš atturējās. Rūpīgi izpētījis kontrolaparātu rādījumus un nemanījis neko aizdomīgu, viņš no jauna iekārtojās pie vadības pults un sāka gaidīt.

Man jau sen viss bija izdarīts, tomēr liku viņam apmēram stundu kavēties. Pa to laiku man uz elektronu skaitļojamās mašīnas rēķina izdevās uzkrāt diezgan solīdu statisko lādiņu uz ārējā kondensatora platēm. ESM bija ieslēgta, bet nestrādāja. Tiklīdz Džuds to atvienos …

—    Gatavs ir, — es teicu, — Džud, saņemiet rezultātu!

Viņš izrāva no padeves ierīces lapiņas, pārlaida tām

acis un, kā šķiet, bija apmierināts.

—    Nav slikti, veco zen! Ja jūs nedaudz pabiedē, jūs tomēr šur tur noderat.

Es nepieņēmu izaicinājumu. Man tas ne prātā nenāca. Biju tā uztraucies, ka vēlreiz uzliesmoja signāls «emocionālā pārslodze». Satraukums varēja mani nodot un izjaukt visus plānus,

Par laimi, Džuds manu stāvokli izprata citādi.

—    Noel, jūs esat noguris, — viņš itin draudzīgi ieminējās. — Nevajag tik ļoti uztraukties. Viss būs labi. Mēs vēl abi divi pastrādāsim. Tikai esiet prātīgs…

—   Muļķības, — es teicu cik iespējams mierīgi. — Nieks vien bija. Nepavisam nejūtos noguris. Tā ir ESM … Cik reižu lūdzu, lai to nomaina. Tai kaut kas nav kārtībā ar atgriezenisko saiti. Džud, lūdzu, izslēdziet to pēc iespējas uzmanīgāk, lai es pārāk nejustu.

—   Okei, veco zēn, izslēgšu tā, ka jūs pat nemanīsiet.

Viņš uzlika roku uz niķelētā regulatora.

«Tā, tagad .. .» Sasprindzināju visu savu gribasspēku.

Nu viss būs atkarīgs no tā, cik ilgi spēšu noturēt viņu ieslēgtu mūsu trijkontūrā. Pēc noteikumiem, ieslēdzot un izslēdzot ESM, Džudam jāuzvelk speciāli cimdi. Es zināju, ka viņš to nekad nemēdz darīt. Patlaban viņa neaizsargātie pirksti satvēra niķelēto regulatoru. Kaut nu viņš to pat ātru neatlaistu vaļā! …

—    Ai, Džud, lūdzu, uzmanīgāk! — es iekliedzos.

Neatlaizdams regulatoru, viņš ātri pagriezās pret mani,

ar otru roku atspiedies pret krēsla elkoņu balsta mirdzošo metālu. Uz tādu veiksmi pat necerēju. Krēsla elkoņu balsti nebija izolēti — šis defekts bija palicis pēc iekārtas montāžas. Kaut kur zem grīdas, kas bija klāta ar plastikātu, krēsla metāla kājas saskārās ar titāntērauda korpusu, kurā es biju ievietots. Tagad es viņu noturēšu šajā ellišķīgajā kontūrā, cik ilgi vien gribēšu.

—   Nu, nu, kādēļ tāda mīkstčaulība, — Džuds iesāka, — manuprāt…

Viņš nepabeidza. Viņa augums sāka drebināties kā visstiprākajā drudža lēkmē. Redzēju, ka Džuds krampjaini pūlas atraut rokas no regulatora un krēsla, bet nevar. Tas turpinājās tikai īsu brīdi. Tad viņa kājas saļodzījās, un Džuds viegli noslīga uz baltā grīdas plastikāta. Galva nokrita uz krūtīm, un Džuds sakņupa, karājoties atplestās rokās, ar pieri gandrīz skardams grīdu.

Man sametās baisi.

«Ja nu tās ir beigas … Ja nu izlāde bijusi pārāk spēcīga?»

Prātot gan vairs nebija laika. Kuru katru bridi šeit

varēja ienākt kāds laborants.

* * *