Neveiksmīgais eksperiments

gribi… Lai gan — dziļi sirdi es mazlietiņ ticu, ka tu mums uzdāvināsi kaut ko fundamentālu, man vēl dzīvam esot. Noel, atzīsties — tev taču savu mūžu nav bijis tik ideālu apstākļu radošam darbam? Es nebaidos teikt vārdu «ideāli». Kurš īsts zinātnieks nav sapņojis par tādiem apstākļiem? Vai man nav taisnība?

Ekrāns vairākas reizes nomirgoja, taču atbildes nebija.

—    Noel, nu saki jel kaut ko! Starp citu — kāpēc tu nevarētu ieslēgt skaņu? … Tik sen neesmu dzirdējis tavu balsi!

Ekrānā uzliesmoja oranža liesma. Tad pār oranžo fonu pārskrēja stingras melnas rindas:

«Mani pilnīgi apmierina šāda sarunas forma. Kas attiecas uz manu «balsi», tās tembru tagad nosaka vienīgi elektronu pārveidotāja kvalitāte … Taču ķersimies pie lietas… Institūta ģenerāldirektors, protams, nav ieradies tādēļ, lai kavētos atmiņās un nodotos sapņiem. Laborants, šķiet, brīdināja, ka mana darbadiena ir beigusies.»

—   Noel, kāpēc tik oficiāli?… Ja negribi runāt, atbildi ar tekstu uz ekrāna. Es šeit esmu iegriezies galvenokārt tevis paša dēļ. Beigu beigās — es taču šad tad eju uz laboratorijām. Mūžīgi jau nesēžu savā direktora kabinetā! Bet, ja tu gribi runāt par darbu, atļauj tev kaut ko pajautāt… Tas ir sīkums, tomēr man nezin kāpēc pēkšņi ienāca prātā. Tu droši vien zini, kādēļ tavs bijušais skolnieks un laborants Asperss pameta mūsu institūtu? Tas bija diezgan negaidīti un nepatīkami — it īpaši tāpēc, ka viņš, šķiet, modināja lielas cerības …

Kādu brīdi ekrāns palika tukšs. Pēc tam uz tā lēnām parādījās uzraksts:

«Kāpēc šis jautājums radās tagad — pēc diviem gadiem? Vai viņš kaut ko pastrādājis?»

—   Cik es zinu, nē … Taču toreiz viņa aiziešana, kas izskatījās pēc bēgšanas, izraisīja valodas… Radās pat bažas, ka viņš kaut kā varētu izmantot ziņas, kuras ņēmis … no tevis …

Sarunu ierīcē atskanēja guldzēšana, kas izklausījās pēc smiekliem, pēc tam uz ekrāna parādījās uzraksts:

«Kas tad noticis? Vai viņš tās izmantojis?»

—   Es patiešām nezinu … Neviens viņu vairs nav redzējis …

«Tā tikai vēl trūka! Skaidrs, ka viņš būs pacenties aizvākties labi tālu.»

—    Noel, kādēļ tad tā?

«Mēs abi… nevarējām satikt. Es viņu padzinu.»

—    Tu?

«Kādēļ gan ne? Vai tad šī nav mana laboratorija?»

—     Bez šaubām, bez šaubām… Tomēr ir taču direkcija, zinātniskā padome … Saki, Noel, — vai šis Asperss varētu izmantot to, ko viņš zināja? Citiem vārdiem, vai viņš daudz zināja?

«Viņš zināja gandrīz visu… Šķiet, ka bija pat labi informēts par jūsu padomi.»

—     Baidos, ka tu esi izdarījis kļūdu, Noel. Tev nevajadzēja atklāt viņam visu, it īpaši tāpēc, ka daļa problēmu nav izpaužamas …

Sarunu ierīcē atkal noguldzēja. Tad uz ekrāna parādījās jautājums:

«Kam nav izpaužamas?»

—     Kāpēc tu, Noel, ironizē? — profesora Tīzvuda balsī skanēja vāji slēptas dusmas. — Laiki mainās… Patlaban zinātnē vairs nav tādu apstākļu kā toreiz, kad pie varas bija … Es gribēju teikt — kā pirms dažiem gadiem. Šo. to finansē kara resors. Tam nepatīk, ja tiek izpausti noslēpumi…

«Vai Asperss kaut ko izpļāpājis?»

—    Viņš to, protams, varēja izdarīt. — Profesors Tīzvuds noslaucīja ar kabatlakatiņu kailo galvvidu un kaklu. — Redzi, Noel, policija ir aizturējusi Džudu As- persu. Tīro sīkumu dēļ, bet pēc tam atklājies šis tas nopietnāks …

Atskanēja spalgs klikšķis, un ekrāns nodzisa. Profesors Tīzvuds pārsteigts palūkojās uz vadības pulti. Cita pēc citas nodzisa signālu krāsainās uguntiņas. Bultas, lēni svārstīdamās, atgriezās nulles punktā.

—    Noel, — profesors Tīzvuds nedroši ierunājās, — pagaidi! Es vēl gribēju ar tevi apspriesties …

—    Diemžēl, ser, viņš jau ir atvienojies, — ienākdams teica laborants, — tas ir viņam pašam atvēlētais laiks, un neviens nevar piespiest viņu turpināt sarunu.

—    Tas ir neciešami! — profesors Tīzvuds iesaucās. — Vai dzirdat, tas ir neciešami! Kas tā par disciplīnu, jaunais cilvēk? Kāpēc jūs te ielauzāties?

—    Ser, bet viņš taču ataicināja mani… viņš … — laborants norādīja uz vadības pulti, — lūdza jūs pavadīt.

—    O-o! — iekliedzās profesors Tīzvuds. — O-o! — viņš atkārtoja, pastiepis rokas pret griestiem. — Tas nu ir par daudz … vienai dienai…

Viņš pagriezās, lai ietu prom. Laborants steigšus atvēra durvis. Šajā brīdi vadības pultī kaut kās noklikšķēja, un profesora Tīzvuda ausīs skaidri atskanēja viens vārds … viens pats vārds, bet kāds!!!

—    Ko?! — profesors Tīzvuds iebrēcās, apmezdamies uz papēžiem riņķī. — Ko tas nozīmē? Kas?

—    Kas jums notika, ser? — laborants pārbijies jautāja.

Profesors Tīzvuds aizdomu pilns blenza uz laborantu.

—    Vai tad jūs neko nedzirdējāt?

—    Nē, ser.

Profesors Tīzvuds aši pārlaida skatienu vadības pultij. Neviena signālspuldze nedega.

«Tas ir no pārpūlēšanās,» profesors Tīzvuds nodomāja, iedams ārā no laboratorijas. «Kā nu ņe — pēc tādas dienas! Lai gan — tas pēc viņa izskatās. Noels spēj pateikt kaut ko tādu … Pilnīgi iespējams… Pa šiem trim gadiem nepavisam nav pārvērties… Un tāds nelietis

ticis nemirstīgs! Vai tas ir taisnīgi?»

* * *