Neveiksmīgais eksperiments

—   Tomēr, kungi, piedodiet, — arestētais pacēla galvu, — bet jūs taču esat zinātnieki… Es vēl varētu pieļaut, ka jūs divu gadu laikā neesat atklājuši, kādi brīnumi ir jūsu laboratorijā. Zirodū zinātniskās autoritātes oreols padarījis jūs aklus; taču tagad, kad esmu jums pastāstījis, kā spēju izdarīt pretēju eksperimentu — pāreju no elektronu aparatūras uz dzīvu ķermeni, kāpēc jūs uzskatāt mani par jukušu vai par krāpnieku? Jūs pieļaujat vienu procesa norisi — to, kuru jums izdevās īstenot, — un nepieļaujat pretējo. To atradu es … Dodiet man iespēju, un es jums šo procesu demonstrēšu. Varu, piemēram, pārnest jūsu .. . hm … intelektu, profesor Tīzvud, laboratorijas elektronu aparatūrā, bet tā vietā ievietot to, kas tur patlaban atrodas.

—    Izbeidziet! — profesors Tīzvuds nikni iesaucās. — Izbeidziet, Aspers! Nedz es, nedz mans kolēģis profesors Brikijs nevēlamies vairs klausīties, ko jūs runājat… Jūs aizmirstat, ka mēs esam zinātnieki.

—    Patiešām, — ierunājās komisārs. — Apklustiet, arestētais!

—    Nē, kungi, es neklusēšu. Ne tagad, ņe vēlāk … Ne jau tāpēc, ka gribētu atgriezties jūsu institūtā elektronu

aparatūrā. To nu es vismazāk vēlētos… Bet es negribu arī nokļūt cietumā par grēkiem, ko pastrādājis tas, kurš patlaban atrodas manā vietā jūsu laboratorijā. Cietums vai jūsu laboratorija — starpība nav liela… Bez šaubām, mana iemiesošanās šajā te, — viņš iebelza sev pa krūtīm, — bija kļūda. Es, kungi, pārāk steidzos … Man vajadzēja nogaidīt un atrast piemērotāku formu … Zinu, ka pareiza izvēle būtu bijusi velnišķīgi grūta. Nav viegli uzminēt un saprast, kas īsti katrā no jums ir iekšā. Taču neatkarīgi no tā visa, neatkarīgi no tā, ka šajā eksperimentā es tiku pie nejaukas čaulas un saņēmu mantojumā ārkārtīgi nepatīkamas slimības un sīkus noziegumus, eksperiments paliek eksperiments. Zinātnei tas paver neparastas perspektīvas.

Mirkli padomājiet: saprāts, kuru var brīvi pārvietot no vienas bioloģiskas būtnes citā! Izcilu prātu nemirstība, nevis tos konservējot elektronu aparatūrā, bet dzīvos organismos! Doktora Fausta reāla nemirstība, kungi! Turklāt bez mazākās sātana iejaukšanās. Es šos divus gadus neesmu velti zaudējis. Manos pierakstos ir sīki aplūkota procesa teorētiskā puse. Pamatota iespēja, ka šis process var būt absolūti atgriezenisks. Pieraksti ir drošā vietā; jebkuru brīdi varu tos iesniegt un izdarīt nepieciešamos eksperimentus.

Diemžēl man nācās slēpties, jo. es ļoti ātri uzzināju, ka mana čaula par tās iepriekšējā īpašnieka grēkiem tiek meklēta. Daudz laika pagāja, lai izārstētos no kaitēm, ko biju ieguvis reizē ar to. Es vēl nebiju domājis paziņot par savu iemiesošanos citā, gribēju izanalizēt tamlīdzīga eksperimenta iespējamās sekas, taču mani nejauši pazina viena no Aspersa mīļākajām… Tiku arestēts, un tad man nācās noraut masku. Lai man noticētu, biju spiests atklāt dažus «sīkumus» par institūta laboratoriju darbu…

—   Tieši to «sīkumu» dēļ policija griezās pie jums, profesor, — komisārs steigšus piebilda.

—    Jūs domājat, ka ir tādi «sīkumi», kuri liks noticēt? — profesors Tīzvuds izsmējīgi jautāja. — Nē, jaunais cilvēk, nekas nepiespiedīs jums ticēt. Jūs pārāk labi pazināt Noelu Zirodū, veselu gadu bijāt pie viņa pēc viņa nāves … hm … tas ir … es gribēju teikt — pēc viņa nemirstības sākšanās. Jūs varat izgudrot nezin ko, tik un tā neviens jums neticēs. Jūs esat zaglis un krāpnieks vai… vai arī ārprātīgais …

—    Tātad jūs neļausiet man demonstrēt eksperimentu?

—    Skaidrs, ka ne, nekādā ziņā ne!

—    Dodiet man kaut vai iespēju parunāt ar to … kuru jūs uzskatāt par mani, — ar to no Zirodū laboratorijas…

—    Laboratorija ir institūta vissvētākā vieta, un jūs, Aspers, to lieliski zināt. Nemirstīgā ģēnija miteklis… Tur ieiet ir tiesības vienīgi uzticamiem laborantiem. Kā jums kādreiz …

—    Vai patiešām nevienu no jums neinteresē, par ko varētu runāt es — pieņemsim, bijušais ģēnija laborants — ar jūsu pašreizējo ģēniju?

—    Neinteresē … Turklāt nemirstīgo Noelu Zirodū nedrīkst traucēt nieku dēļ.

:— Šķiet, es sāku saprast, — arestētais nomurmināja. — Kāds muļķis esmu bijis … Jūs gluži vienkārši baidāties no iespējamās atmaskošanas. Patiešām, ja pasaule uzzinās, kas atrodas jūsu «vissvētākajā» … Tāds «zinātnes templis» būtu jāsatriec pīšļos, un tad — posts un bēdas tā priesteriem …

—   Man šķiet, ka mūsu konferenci varam beigt, — profesors Tīzvuds laipni sacīja. — Visu, kas bija nepieciešams, mēs esam noskaidrojuši, vai ne, komisār?

—    Jā, protams, — komisārs pieceldamies pamāja. — Es jums pateicos, profesora kungs. Pateicos jums, kungi. Džon, aizvediet arestēto!

Jau pie durvīm arestētais strauji pagriezās un gribēja kaut ko teikt, taču policists parāva viņu aiz pieķēdētās rokas un aizvilka sev līdzi. Kad durvis bija aizvērušās, profesors Tīzvuds pagrozīja pirkstu pie deniņiem un pavīpsnāja.