Neveiksmīgais eksperiments

Kamēr cilvēks, kuru sauca par Aspersu, stāstīja, kāds savāds notikums ar viņu atgadījies (viņš stāstīja, galvu nodūris, ne uz vienu neskatīdamies, it kā izslēdzies no visas apkārtējās pasaules), profesors Tīzvuds viņu vērīgi aplūkoja.

Tas, bez šaubām, bija Džuds Asperss. Bet kā viņš bija pārvērties — uzbildis, novecojis… Pēc izskata viņam tagad varēja dot pāri piecdesmit, lai gan īstenībā — profesors Tīzvuds pameta acis anketā, kas gulēja priekšā uz galda, — lai gan īstenībā viņam vajadzēja būt. .. trīsdesmit diviem gadiem . .. Asperss runāja lēnām, monotonā balsī — acīmredzot atkārtoja visu jau nez kuro reizi…

Tas, ko viņš stāstīja, bija pilnīgs absurds, par to nebija šaubu, tāpēc profesors Tīzvuds nepievērsa pārāk lielu uzmanību sīkumiem. Viebdamies viņš nepacietīgi grozījās krēslā un laiku pa laikam pameta uz klātesošajiem daudznozīmīgus skatienus.

Profesors Brikijs, bargs un oficiāls, sēdēja izslējies taisns kā svece un pat nepakustējās. Viņa plānajās, sausajās lūpās bija sastindzis nicīgs smīns. Komisārs, atlaidies atzveltnes krēslā, bija nokāris galvu uz krūtīm.

Pusaizvērto acu dēļ šķita, ka viņš snauž. Jauns sārtvaidzis policists, pie kura kreisās rokas bija pieķēdēta Džuda Aspersa labā roka, ar visu augumu paliecies uz priekšu, muti pavēris un izbrīnā acis izvalbījis, saspringtā uzmanībā klausījās, ko stāsta arestētais.

Beidzot Džuds Asperss apklusa. Viņš pacēla galvu un lēnām pārlaida klātesošajiem skatienu, tikai uz mirkli ar to pakavēdamies pie profesora Tīzvuda un tam priekšā uz galda noliktajiem papīriem.

—   Vai tas būtu viss? — profesors Tīzvuds jautāja.

—   Viss, — komisārs teica.

Džuds Asperss pamāja un atkal nodūra galvu.

—    Komisār, laikam būs notikusi kļūda, — brīdi klusējis, profesors Tīzvuds ieminējās. — Jums vajadzēja griezties pie psihiatra.

Džuds Asperss pavīpsnāja un pagrozīja galvu.

—    Mēs jau tur bijām, profesor, — komisārs iebilda. — Arestētais tika vispusīgi izmeklēts. Ekspertīzes aktos ir psihiatru slēdziens, ka viņš ir vesels.

—    Kā gan viņš var būt vesels? — Profesors Tīzvuds pat salēcās uz krēsla. — Šis cilvēks — Džuds Asperss — ir mūsu bijušais inženieris. To var apstiprināt desmitiem mūsu institūta līdzstrādnieku un es pats pirmais . . . Bet viņš apgalvo, ka esot.. . Man negribas pat atkārtot visas šīs aplamības. Profesors Noels Zirodū bija mans labākais draugs. Viņš ir pasaulslavens zinātnieks. Mūsu institūtā, — profesors Tīzvuds iesita sev pa krūtīm, — tika atrasts veids, kā saglabāt Zirodū ģeniālo intelektu. Kā padarīt viņu nemirstīgu. Jūs, komisār, droši vien būsiet dzirdējis par šo apbrīnojamo eksperimentu . ..

Policijas komisārs mulsi ieklepojās un novērsa skatienu …

—   Tātad — Zirodū ir miris, taču viņa intelekts dzīvo, domā un strādā zinātnes labā vienā no mūsu institūta laboratorijām … Vakar es runāju ar Zirodū . ..

Policists, pie kura rokas bija pieķēdēts Asperss, skaļi noelsās.

—    Es jau nerunāju ar viņa garu, kā jūs, bez šaubām, saprotat, — profesors Tīzvuds nikni turpināja, — es runāju ar viņu pašu, ar viņa intelektu, ar viņa saprātu …

—   Jūs sarunājāties ar to stulbeni Džudu Aspersu, — arestētais klusu sacīja. — Tas biju es, kas viņu tur pārcēla — uz jūsu elektronu aparatūru, — es, jūsu kolēģis Noels Zirodū, bet pats ieņēmu viņa vietu šeit, šajā te

draņķīgajā čaulā. Ja nebūtu gadījusies muļķīga nejaušība, jūs droši vien vēl ilgi to neuzzinātu …

—    Paklausieties, — profesors Tīzvuds teica. — Izbei- dziet! Mēs jau dzirdējām … Turklāt jūs neesat konsekvents. Nupat jūs apgalvojāt, ka neesat pilnīgs Noels Zirodū, bet gan, tā teikt, viņa «elektronu dubultnieks» — ar kaut ko viņam līdzīgs, ar kaut ko atšķirīgs, kam piemīt pašam savs «es». Bet tagad jūs pavēstāt, ka esat mans kolēģis Noels Zirodū? Kā tad tā?

—    Nepiesienieties maniem vārdiem! Jūsu laboratorijās radītajam «Zirodū dubultniekam» taču nebija pat sava vārda. Man galu galā kaut kā sevi jānosauc. Turklāt pēdējos divos gados es pat apradu ar domu, ka esmu Noels Zirodū. Varbūt patiesībā tā tas arī ir? Būtībā mēs nezinām, kas tas ir — mūsu saprāts. Pat es, — viņš mazliet pavīpsnāja, — to nezinu …

—    Pietiks! — profesors Tīzvuds viņu pārtrauca. — Ja jūs patiešām esat pie pilna prāta, tad jūs esat visparastākais krāpnieks. Jūs jātiesā.

—    Skaidrs, — teica komisārs, — mēs šo punktu ierakstīsim protokolā. Profesor, man viss ir skaidrs, es jums pateicos.