Neveiksmīgais eksperiments

Pēc divarpus stundām, kad policijas komisārs Smits izgāja no ģenerāldirektora kabineta, profesors Tīzvuds pavadīja ciemiņu līdz pieņemamās telpas durvīm. Tamlīdzīgi tika pagodināts vienīgi Nacionālās akadēmijas prezidents, bet arī ne vienmēr.

Mis Pērša, kura allaž bija ļoti aukstasinīga, apjuka. Viņa pietrūkās kājās un paspēra pāris nedrošu soļu pie žurnālu galdiņa, uz kura bija nolikta komisāra formas cepure.

Tomēr profesors Tīzvuds aizsteidzās viņai priekšā. Iedams garām galdiņam, viņš paņēma cepuri un pats iedeva to komisāram. Komisārs nebūt nenovērtēja šo neparasto laipnību. Viņš tikai pamāja ar noskūto galvu un, pastiepdams profesoram Tīzvudam platu, sārtu plaukstu, piesmakušā balsī sacīja:

—    Tātad — rīt desmitos trīsdesmit.

—    Labi, — profesors Tīzvuds piekrita, — atvediet rit desmitos trīsdesmit.

Komisārs Smits jau bija nogājis pa platajām galvenās ieejas kāpnēm hallē, bet profesors Tīzvuds vēl aizvien stāvēja pieņemamās telpas vidū. Mis Pērša skatījās uz šefu ar neslēptām šausmām, Profesors Tīzvuds bija ma

nāmi apjucis. Mis Pērša lieliski zināja, ka gandrīz četrdesmit gadu laikā nekas visā pasaulē nebija spējis samulsināt profesoru Tīzvudu. Tātad… Tātad ir noticis kaut kas neiedomājams, drausmīgs, neticams . ..

It kā apstiprinādams viņas domas, profesors Tīzvuds nomurmināja:

—    Neticami… Absolūti neticami.. . Taču, no otras puses, kādā veidā tas kļuvis zināms? Mis Pērša, — viņš vērsās pie sekretāres, — lūdzu, piezvaniet uz laboratoriju, kur atrodas … hm … kur glabājas … vārdu sakot, uz Noela Zirodū laboratoriju. Pasakiet, ka es tūlīt tur ieradīšos…

* * *

Uzklausījis dežurējošo laborantu, profesors Tīzvuds paziņoja, ka viņam jāapspriežoties ar… viņš saminsti- nājās … ar profesoru Zirodū.

—    Zem četrām acīm, — profesors Tīzvuds piebilda, zīmīgi pacēlis pirkstu. — Ceru, ka jūs mani sapratāt?

—   Bet, se-er, — laborants iesāka, — pēc noteikumiem …

—    Es zinu, — profesors Tīzvuds viņu ātri pārtrauca, — un tomēr pieprasu… es esmu ģenerāldirektors… — viņš sāka runāt klusāk. — Radušies sevišķi apstākļi, kas ir pilnīgi konfidenciāli…

—    Labi, ser, taču palūgšu rakstisku rīkojumu.

—   Te tas būs …

Profesors Tīzvuds izrāva no kabatas piezīmju grāmatiņu, uzšņāpa dažus vārdus un pasniedza lapiņu laborantam.

—    Pateicos… Turklāt man jūs jābrīdina: profesora Zirodū darbadiena, — laborants atskatījās uz vadības pulti, — darbadiena pirms piecām minūtēm ir beigusies. Es nezinu, vai viņš būs ar mieru ārpus darba laika ar jums runāt…

—    Nieki… — Tīzvuds jau iesāka, tomēr, laboranta bailīgā žesta atturēts, apklusa. — Es gribēju teikt, —- viņš paskaidroja, — ka paļaujos uz … kolēģa Zirodū .. j laipnību … — Profesors Tīzvuds pameta skatienu uz vadības pulti. — Es šajā laboratorijā neesmu biežs viesis…

r— Tieši tā, ser, — laborants steidzās piebilst.

—    Mani vārdi neprasa apstiprinājumu … Turklāt neesmu pieradis divas reizes atkārtot lūgumu vai, pareizāk sakot, rīkojumu …

—    Piedodiet, ser! . ..

Durvis aiz dežurējošā laboranta bez trokšņa aizvērās, un profesors Tīzvuds palika aci pret aci ar vadības pulti.

Profesors Tīzvuds mulsi noklepojās un jautājoši paskatījās uz sarunu ekrānu. Taču ekrāns klusēja. Pa tā matēto, nedaudz izliekto virsmu lēni slīdēja tikko pamanāmas iezaļganas švīkas — zīme, ka sarunu ekrāns un videoiekārta ir ieslēgta.

—    Tu, Noel, bez šaubām, mani pazīsti, — profesors Tīzvuds noklepojies iesāka. — Man, protams, jau agrāk vajadzēja te iegriezties, bet… tik daudz darīšanu… Tu nevari iedomāties … Pēdējos gados institūta uzdevumi ir ārkārtīgi paplašinājušies, it īpaši sakarā ar problēmām, ar kuram tu nodarbojies… Par tām patlaban ieinteresējušies … dažādi resori. Vai zini, tu patiešām esi kolosāls! Jā … Vai tu saproti, ko es saku?

Ekrāns uz mirkli spoži uzzibsnīja — it kā pamirkšķināja, pēc tam uz tā izliektās virsmas parādījās spilgti melns uzraksts:

«Šķiet, ka vispirms vajadzētu sasveicināties.»

—    Ak dies, piedod man, Noel! Lab-bdien … mani… mani mazliet satraukusi… mūsu tikšanās… Turklāt, man liekas, mēs abi nesen tikāmies … hm, hm…

Profesors Tīzvuds galīgi samulsa un apklusa.

Ekrāns atkal nomirgoja, un uz tā parādījās jauns uzraksts:

«Tas bija tieši pirms trim gadiem. Sīkums vien salīdzinājumā ar to mūžību, kas mani gaida.»

—    Bez šaubām, Noel! Tu esi pats laimīgākais no visiem mirstīgajiem! Hm .. . hm … Es gribēju teikt — no nemirstīgajiem. Kā tu jūties?

Ekrāns nomirgoja, taču palika tukšs.

—    Redzi, Noel, mēs jau sen viens otru pazīstam… Tu, bez šaubām, saproti, kā es lepojos, ka manam tuvākajam kolēģim ticis tāds gods. . . Tu, protams, esi to pelnījis … Vairāk nekā jebkurš cits no mums … Tavi darbi — tā ir klasika… Turklāt mēs visi ceram, ka tu vēl ne reizi vien pārsteigsi pasauli ar jauniem atklājumiem. Varbūt pat vēl šīs paaudzes dzīves laikā? Vai ari mazliet vēlāk… Nē, nē, nedomā neko ļaunu! Neviens tevi nesteidzina.,. Mēs esam ar mieru gaidīt, cik vien