Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

—   Par to jau es arī runāju. Rābenšteins nebija no tiem, kas darbojas ar kristāla lodi. Tas man šķita aizdomīgi. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tā bija paredzēta citiem nolūkiem. Man šī ko­lonna vairāk atgādina podestu — kā muzejā.

—   Kā muzejā?

—  Jā, — Prīmuss apstiprināja. — Tāds, uz kura tiek novie­tota trofeja. Protams, es varu maldīties, un, iespējams, tā ir tikai mana iztēle, tomēr esmu gandrīz drošs, ka tur savulaik atradies kaut kas ļoti vērtīgs, kaut kas, ko Rabenšteins gribēja tikai sev un kam bija iekārtojis šo grezno halli.

Prīmuss kļuva nopietns.

—   Rabenšteins noteikti nebija pirmais, kurš vēlējās atrast Miglas feju. Jau pirms gadu tūkstošiem kādam tas bija iešāvies prātā. Un šis kāds, kā liecina dzejolis, to kaut kur ir ieslodzījis.

—   Tu domā, ka Miglas feja vēl eksistē? — Plima iesaucās.

—  Jā, — Prīmuss pamāja. — Esmu pārliecināts.

—   Un kur viņa varētu būt? Kur palika?

Prīmuss noņēma cilindru un saglauda matus.

—   Es nezinu, — viņš nopūtās. — Kā es to varētu zināt?

Viņš paraudzījās debesīs, kur mākoņi lēnām slīdēja uz dien­vidiem.

—   Paskaties, tas mākonis izskatās gluži kā Magnuss Ulme.

—   Tiešām, — Plima smējās, — gluži kā tai fotogrāfijā. Tikai bārda ir mazliet garāka.

Viņi pacēla roku virs acīm un noraudzījās pakaļ mākonim, kurš pazuda aiz Sēra kalniem.

www. unkrautland. com