Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

Pēkšņi viņa apklusa. Atvērtu muti viņa pārsteigta lūkojās uz vīrieti, kurš stāvēja uz sliekšņa. "Vai tiešām tas ir viņš?" viņa no­domāja. Ak! Kas gan ar viņu ir noticis?

Vīrietis uz sliekšņa bija neviens cits kā spoguļu meistars Plunderzaks — tas pats, kurš savulaik uzdāvināja Plimai spoguli. Viņam joprojām bija tas pats klauna deguns, kuru Plima savulaik pēc ilgas tielēšanās bija viņam izdevīgi pārdevusi un kuru viņš kopš tā laika vairs nevarēja noņemt. Tomēr pat smieklīgais de­guns nepadarīja šo tikšanos priecīgu. Plunderzaks izskatījās, maigi izsakoties, nožēlojami. Neskuvies, bāls kā krīts un neizgulējies viņš mīņājās no vienas kājas uz otru, gluži kā uz nervu sabrukuma robežas. Acis viņam bija sarkanas kā kvēlojošas ogles, turklāt viņš tās tik tikko spēja atvērt. Aizsmakušā balsī viņš uzrunāja Plimu.

—   Sveicināta, Plimas kundze, — viņš stomījās. — Atvaino­jiet par manu pēkšņo ierašanos, bet man jums kaut kas steidzami jāpiegādā.

—   Ak tā? — Plima vaicāja. — Es neko neesmu pasūtījusi. — Viņa nopētīja vīrišķi no galvas līdz kājām. — Cienītais, Jūs esat bāls kā krīts. Vai varu jums kaut ko piedāvāt?

—   Nē, paldies! — viņš iekliedzās un sarāvās. — Man klājas lieliski. — Plunderzaks iespējami ātrāk centās aizmirst visu, ko pagājušonakt darīja ar viņa guļamtelpā ieklīdušo, lidojošo suni.

— Tiešām, es jūtos jau daudz labāk, — viņš turpināja. — Jūs taču noteikti atceraties spoguli, kuru pirms kāda laika jums izgatavoju.

—   Protams, — viņa atcirta. — Kas gan tam būtu lēcies? Tas turpat karājas.

—   O, tas labi… ē, nē… manuprāt, galīgi nav labi. — Viņš ievilka galvu plecos. — Es to labprāt apmainītu pret jaunāku mo­deli. Jūsu spogulis nav pietiekami gluds.

Plima paliecās uz priekšu.

—   Ko? Ko tas nozīmē?

—   Tas ir mazliet izliecies, — Plunderzaks skaidroja. — Mazmazītiņš bojājumiņš, kurš atgadījās tieši šai spoguļu sērijai. Iespē­jams, tas mazliet kropļo jūsu atspulgu. Es labprāt to apmainīšu pret šo — protams, pilnīgi bez maksas. — Viņš pieliecās un pa­cēla plakanu saini, kuru bija atbalstījis pret sienu.

Plima papurināja galvu.

—   Man tas nav vajadzīgs, — viņa iebilda. — Manējais ir gauži labs. — Viņa jau vēlējās aizvērt durvis viņam deguna galā.

—   Nē, nē, nē, nē! — Plunderzaks vaimanāja un ielika durvīs kāju. — Man tas ir neizsakāmi svarīgi! — Viņš pavandījās kabatā un izņēma mazu, violetu pudelīti. — Turklāt man ir jauns kopša­nas līdzeklis. Protams, uz firmas rēķina. Par sagādātajām neēr­tībām.

Tie bija burvju vārdi!

Kopšanas līdzeklis — tie bija vārdi, kas uz Plimu iedarbojās visspēcīgāk. Viņa sarauca degunu un paraudzījās uz pudelīti.

—   Kopšanas līdzeklis? — viņa pārjautāja. — Un kas gan tur ir tik labs?

Plunderzaks pašķielēja debesīs. Viņš nepārprotami mēģināja pa­teikt to, ko līdz šim rītam krampjaini mēģināja iemācīties no galvas.

—   Tāds… ēēē… skaistuma dzēriens… kurš… ēēē… pat vis-skaistā-kās sie-vic-tes padara vēēl skais-tā-kas, — Plunderzaks izdziedāja.

Viņa ieskrēja istabā.

—   Vai tiešām es izskatos pēc tādas, kurai tas nepiecie­šams? — viņa kliedza. — Tomēr tai pašā acumirklī viņa izrāva pudelīti vīrietim no rokām. — Aiziet! — Viņa izrāva korķi un sāka ostīt pudelītes saturu. — Smaržo kaut kā ļoti dīvaini, bet spēcīgi. Tas ir dzerams vai uzziežams ?

Ak, uz šo jautājumu Prīmuss nebija pateicis atbildi.

—   Es, ēēē, nezinu, — viņš atbildēja.

—  Jā, bet kā? — Plima paraustīja plecus. — Tev taču tas jāzina.

—  Jā, protams, — Plunderzaks stostījās. — Zināt, tas ir uni­versāls līdzeklis. Tātad vienalga, kā jūs to lietojat. Tas iedarbojas garantēti un droši. Gan redzēsiet.

Plima paraustīja plecus un pakāpās sāņus. Plunderzaks at­viegloti uzelpoja, sagrāba spoguli un iesteidzās namiņā.

īsi pirms pusdienlaika Prīmuss pārlaidās pāri egļu galotnēm. No Plimas namiņa plūstošās un jau iztālēm sadzirdamās skaņas liecināja, ka tur valda brīnumjauks noskaņojums. Tā arī bija. Kad mazliet vēlāk kļuva saskatāma arī gaišā, spilgtās saules apgaismotā noriņa, viņš saprata, ka plāns ir nostrādājis.

Plima ar Caku gavilēdami dejoja dārzā. Viņa priekpilni cilāja kājas, griezās un lēkāja rokrokā ar putnubiedēkli. "Dīvains skats," viņš nodomāja. Tik laimīgu Plimu viņš nekad vēl nebija redzējis.

Prīmuss slaidā lokā pārlaidās viņiem pāri galvām, nobremzēja un nolaidās pie pupiņu dobes.

—   Plima! — Čaks sauca. — Plima, pagaidiet taču. — Viņš izrāva savu roku no Plimas ciešā tvēriena un purināja to. Tad rā­dīja uz Prīmusu. — Paskatieties! Jums ir apmeklētājs! Kungs ar cilindru ir klāt!

Plima lēca pāri kāpostgalvām un nostājās blakus Prīmusam, plati iepletusi kājas un lepni iespiedusi rokas sānos.

—   Nu, — viņa sauca. — Ko teiksi ? Vai ievēroji kaut ko?

Prīmusam vajadzēja krietni nopūlēties, lai notēlotu pārstei­gumu.

—   Kaut kas neticams! — viņš iesaucās. — Plima, tu taču esi pilnīgi citāda. Tātad tiešām… man trūkst vārdu.

Viņa norāva priekšautu, atvēzēja kājas un slaidā lokā aizmeta savas vecās čības pāri dārzam.