Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

Stefans Zeics

Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

SATURS

 Prologs 7

Brokastis ap pusnakti 11

Raganu medības Tumšajā mežā 30

Mīklainā rotaļlietu bodīte 50

Bēdīgas izredzes 78

Mīklu saknītes stāsti 100

Vecā bibliotēka 119

Dīvainais atradums 138

Krūkas, rieksti un kāda fotogrāfija 159

Miglas fejas tēls 181

Čuksti tumsā 216

Grota 235

Dīvainais sūtījums 258

,

PROLOGS

Tā stavēja rakstīts — mazas sadzeltējušas gramatas pēdējās lap

Sen, sen pagājušais laiks Aizmirstībā ieslīdzis. Pagājušas tumšās naktis, Brīnumaina, slēpta vara.

Reiz iespīdēja mēness jauns Nakts tumšākajās dzīlēs. Kā sudrabsirpis, ass un šaurs, Tas apspīdēja plašo leju. Dus klusu tumšais mežs Tik cieši, dziļi un gaida ritu.

Bet pēkšņi pārsteigti Aiztur elpu dzīvnieki un zeme. Lēnām no meža augšup ceļas Viegla, plāna migla; Tā maigi apskauj zāli Un plīvuru tur maigi klāj.

Un klusu tumsas aizsegā

Plīv' balta kleita miglas mugurā.

Tā iegūst vaibstus, seju,

Tici zvaigžņu gaismā muti, matus,

Par feju brīnumskaistu top,

Ko vēl nav skatījis neviens.

Bet maigās, skaistās fejas acis Mirdz asaras, tā raugās mēnesī. So mēnesi tik ļoti mīlējusi viņa, Kaut viņa gaisma sāpināja to. Kā tūkstoš sveces karsti dedzināja, Un pārmērīgas sāpes radīja.

Un tāpēc var uz viņu paraudzīties Tik tad, kad šaurs kā sirpis tas. Tad gaišie stari bij' tik mazi, Ka sāpes bija ciešamas. Un feja laimē staros dejoja, Jo varēja ar mīļo būt.

Bet bija tur vēl kāds,

Ar asu skatu, viņai neredzams,

Kaļ sātaniskus plānus

Un slēpjas tumsas aizsegā.

Tik maigais dienvidvējš to klusi brīdina

Par būtni, kurai galvā ledus kronis.

Te pēkšņi gaisma krāsojas, Kad nakts ar ritu satiekas Un miglas plīvurs lēnām krīt, Un maiga rasa zemi klāj. Tad klusu, klusu, vēl vienreiz

Pār tāli aizskan dziļas elsas.

īpaša solās būt nākamā nakts, Jo debesīs ausušais mēness būs jauns; Bet pašlaik vēl pāri tumšajam mežam Līst auksta gaisma no sudraba sirpja. Un priecājas feja par plūstošo gaismu, Tās saltums vairs nesāp un nededzina.

Vējš kliedza viņai no dienvidu puses: "Ak, piesargies! Bēdz no nelaimes tālāk!" Par vēlu! Pērkons nogranda pār zemi — Jau satvēra viņu ledusaukstā roka. Tas sagrāba feju un aiznesa tālē, Neganti dārdinot ļaundara smieklus.

Bet pēkšņi ar milzu troksni No debesīm zemē nokrita mēness. Tas sašķīda, sadrupa zibot un mirdzot, Un atvērās zeme, un nolūza koki. Augstie kalni nodrebēja, Un iebruka dziļi zeme.

Savērpās putenis, sniegs sniga biezs, Pārklāja sāpju mocīto zemi. Kronis bij' kritis, tumsa klāj zemi, Un iestājās mūžīgais ledainais aukstums. Tik pēc ilgiem moku gadiem Kļuva silts un kusa sniegs.

Ir jāpaiet vēl tūkstoš gadiem, Līdz zeme atkal atjaunosies. Bet nedzird stāstām vairs nevienu Par Miglas feju mēnessgaismā.

Pat vējš mums nespēj pastāstīt, Kas vēl ir noslēpumā tīts.

BROKASTIS AP PUSNAKTI

JPadžiem apaugusī taciņa bija teju neizbrienama. Nezāļu ieskauta, akmeņiem aizbērta un vietumis pilnīgi nesaskatāma, tā vijās cauri audzei. Iet pa šo taciņu bija ļoti grūti, turklāt tumšajā meža biežņā gandrīz nekas nebija redzams. Daudzviet vecie koki bija tik cieši saauguši, ka caur zaru un lapu blīvo vijumu nespēja izlauzties pat vissīkākais saules stariņš. Tumšais mežs pilnīgi atbilda nosauku­mam. Soli pa solim vajadzēja lauzties cauri kokiem, pastāvīgi aiz­ķeroties aiz zariem. Kājas ķērās aiz saknēm, klupa nodevīgās gra­vās, galva atsitās pret ķeburainajiem zariem. Tā nebija izklaidējoša pastaiga pa mežu. Tomēr, par spīti visiem šķēršļiem, šai šaurajai taciņai bija viena nenoliedzama priekšrocība.

Šis grambainais kalnu ceļš bija vienīgais, kas izvijās cauri visam Tumšajam mežam no ziemeļiem uz dienvidiem. īsāka ceļa no vie­nas meža malas līdz otrai nebija. Tiem, kuri iespējami ātri gribēja nonākt no mazās pilsētiņas ziemeļos līdz Miglas laukiem dienvi­dos vai vēl tālāk uz Svina kalniem, nebija citas izejas, kā vien lauz­ties pa šo taciņu. Tomēr to uzdrošinājās tikai nedaudzi.

Klīda valodas, ka mežs esot raganu noburts, nolādēts un briesmu pārpilns. Tika stāstīti neskaitāmi stāsti ar spokiem, rē­giem un šaušalīgām vietām. No šīm vietām daudzi ceļotāji neesot atgriezušies. Māņticīgie zemnieki tāpēc meta lielu līkumu me­žam. Pat žagarus viņi uzdrošinājās lasīt tikai mežmalā. Tāpēc tikai retais aizkļuva līdz Miglas laukiem un varēja pastāstīt par greizo torni, kas stāvēja kādā augstā pakalnā. Turklāt tieši šai pakalnā, pie vecā torņa, arī beidzās dadžu taciņa.