Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

Tā bija grīļīga ķieģeļu būve, kas savērpusies un šķība slējās pret debesīm. Šķita, ka gadu simteņiem vējš to grozījis uz visām pusēm. Pie torņa austrumu sienas bija piekļāvusies maza darbnīciņa ar tukšiem logiem. Kā apburts tas stāvēja dārziņa vidū, kur čūkslājs bija iepleties tāpat kā meža biežņa kalnos. Kad šie spocī­gie veidojumi pakalnā virs Miglas laukiem tapuši, bet, galvenais, kas tos uzbūvējis, neviens nezināja. Pat Hoenveisas pilsētas arhī­vos, kas tika uzskatīta par Nezāļu valstības galvaspilsētu, nebija pieminēts to būvētājs vai īpašnieks. Bet Hoenveisā jau sen nevie­nam vairs nerūpēja šīs sadrupušās būves, kas turklāt atradās aiz pilsētiņas augstajiem mūriem. Nevienu neinteresēja vecais tornis mežā, kura ieejas durvis bija aizsistas ar dēļiem un greizie logu rāmji sašķiebušies karājās eņģēs. Pilsētiņas tēvi uzskatīja to par pamestu un jau daudzus gadu simtus neapdzīvotu.

Tomēr ne visi bija vienisprātis ar šādu viedokli. Tuvākās ap­kaimes ciematiņos par to daudzi bija citās domās!

Ceļotāji tumšajās naktīs esot redzējuši vienā logā mirdzam gaismiņu. Citi vēstīja par griezīgiem smiekliem un pat izmisīgiem kliedzieniem. Katrā ciematiņā stāstīja savus stāstus, citus par citu šaušalīgākus.

Torni esot kāds redzēts, ļaudis čukstēja… Smalka, ēnai līdzīga būtne, kas aizslīdējusi gar logu. Mugurā tai esot tērps kraukļa melnumā, melna veste, melna fraka un galvā melns saburzīts cilindrs. Citviet mēļoja par vampīru apmetnī un mirdzošiem zo­biem. Citur — par pelēku vārnu garā uzsvārcī. Valodām nebija gala. Kletenheimā, mazā, miegainā ciematiņā Tumšā meža zie­meļpusē, šo būtni iztēlojās kā plīvojošu ēnu ar cepuri un sikspārņa spārniem. Bet ar to vēl nebija gana. Pārbiedētie Kletenheimas iedzīvotāji apgalvoja, ka šis nejaucenis ne tikai mitinās tornī, bet arī vairākus gadsimtus apciemo viņu ciematiņu. Tas esot negants, asinskārs vampīrs, kurš naktīs laidelējas ap baznīcas torni, zog ēdienu un vieš visos iedzīvotājos šausmas un bailes.

To varētu dēvēt par māņticību. Auklīšu pasakas un muļķīgi šausmu stāstiņi. Tomēr kāds patiesības grauds šais nostāstos bija. Jo ari šajā pavasara naktī, kad mēness spoži apspīdēja Miglas lau­kus, aiz kāda jumta loga dega gaisma un tornī skanēja skaļa kāju dipoņa.

—   …es nevaru to pacelt… — atskanēja kāda balss. — Man ļoti žēl, bet tas ir ieķēries.

—   Tas taču nevar būt tik smags, — otra balss novaidējās. — Tev ir kāds instruments?

Tad iestājās klusums. Bet jau nākamajā mirklī atskanēja šau­šalīgs troksnis, it kā grabinātu kāds ķēdes, atslēgu saišķus un katlu vākus. Tas vēlās pāri pakalniem, un vēlīnie ceļotāji šausmās bēga pa galvu, pa kaklu. Bet tā kā ari šonakt šai apkaimē nebija nevie­nas dzīvas dvēseles, neviens nevarēja redzēt melno būtni, kura stā­vēja apgaismotajā logā.

Vecajos mūros iekšā nemaz nevaldīja tāda postaža, kā varētu šķist no ārpuses. Šeit bija tikai ļoti putekļains un valdīja liela ne­kārtība. Visās istabās mētājās grāmatas, pergamenti un rakstu ruļļi, stikla ampulas, leņķmēri, cirkuļi un vēl dažādas zinātniskas ierīces. Pa telpām šaudījās zirnekļi, putekļi garās, resnās virtenēs karājās lejup no griestiem. Mazāka nekārtība valdīja nelielajā jumtistabiņā, kuru gandrīz pilnīgi aizņēma milzīga ozolkoka gulta ar sarkanbalti rūtotu pārklāju. Šī istabiņa bija mājīga. Grīdā bija lūka, no kuras pa kāpnēm varēja nokļūt virtuvē. Jumtistabiņa ne­bija tikpat liela kā apakšstāvs, bet tikai puse no tā. Otra puse bija norobežota ar margām — tur bija plaša telpa ar karalisku kamīnu.

Mēness iespīdēja pa logu, un telpa iemirdzējās pienaini zilgā gaismā. Tieši blakus gultai līpinājās svece. Tā apspīdēja dīvainu, melnu stāvu, kas stāvēja ar bezpalīdzīgi paceltām rokām. Būtne bija vidēja auguma un plāna jo plāna. Mugurā vecmodīga fraka, baltas gamašas uz kurpēm — uz mata, kā stāstīja ciematiņa ļaudis, galvā augsts, saburzīts cilindrs.

Viņš šķita kā melna ēna, kaut gan bija no miesas un asinīm. Viņš samulsis skatījās uz senlaicīgu pulksteni ar svārstu un pētīja tā cipar­nīcu. Šķita, ka viņš sarunājas ar pulksteni, jo teica uzstājīgi un skaļi:

—   Nē, man nav instrumenta, — un paraustīja plecus.

—   Nevar būt, — atskanēja dobja balss kaut kur pulksteņa kastē. — Tu kastē skatījies? Tur noteikti ir knaibles, vai ne?

Ēna paraudzījās sānis, un kļuva redzams ass deguns. Viņa ska­tiens krita uz lielu lādi, kas stāvēja kaktā pie gultas. Tad atkal pie­vērsās pulkstenim.

—   Tur noteikti nav knaibļu, es to zinu droši, man pat nav tur jāieskatās. — Viņš atmeta ar roku un domīgi pavērās uz savām kājām.

—   Paklau, Prīmus, — pulkstenis atkal ierunājās. — Es jau ka­vējos 9 minūtes un 27 sekundes. Tas pilnīgi izjauc visus manus dienas plānus. Tā ir blamāža. Ar mani tā nav noticis pēdējo simt gadu laikā.