Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

Prīmuss kā vējš trauca cauri naktij, garām bišu stropiem un taisnā stiepienā lejup pa nogāzi. Lejā viņš šķērsoja koka tiltiņu, tad devās tieši uz Tumšo mežu. Gliemežu strauts, kas sākās tālajos Svina kalnos, urdza tikai dažus soļus atstatu no Dadžu takas. Prī­muss paraudzījās uz priekšu. Melni kā kraukļa spārns varenie koki slējās debesīs un stājās viņam ceļā. Tikai tur, kur Dadžu taka ievi­jās mežā, koki bija izliekušies tumšā arkā, kura veda meža aklajā biezoknī. Prīmuss bez vilcināšanās devās iekšā.

Tur valdīja tāda tumsa, melnāku par kuru būtu grūti iztēlo­ties. Tomēr pa šiem gadiem Prīmuss ceļu uz Kletenheimu spēja atrast ar aizvērtām acīm. Garām ozolam, tad nelielā līkumiņā pa kreisi, ievilkt galvu, tālāk tikai uz priekšu. Meža vidū bija krusto­jums. Tas šeit bija vienīgais, turklāt šeit stāvēja ceļa rādītājs. Pa labi ceļš veda uz Hoenveisu, taisni — uz Kletenheimu un pa kreisi — uz Rietumu purvu. Pēdējais ceļš nebija īpaši tāls, jo pēc dažiem soļiem stāvēja nožogojums. Uz tā bija rakstīts "Nāves briesmas". Rietumu purvs nebija izpētīts, tāpēc bija bīstams. To­mēr klīda valodas, ka brīdinājums nebūt neattiecās uz baiso purvu, bet gan uz kaut ko pilnīgi citu. Kaut kur šai apvidū esot drūma būdiņa. Un šai būdiņā mītot pats Nelabais!

Prīmuss bija pilnīgi pārliecināts, ka ļaudis mēļo par viņu un veco torni, tāpēc ikreiz pagrieza ceļa rādītāju uz citu pusi. Galu galā bija pilnīgi vienalga, kurp doties — visur uzglūnēja briesmas.

Naktī bieži starp kokiem vīdēja mazas liesmiņas. Tās līdzinā­jās mazu namiņu apgaismotajiem lodziņiem. Daudzi noguruši ceļinieki bija sekojuši šīm liesmiņām, noklīduši no ceļa un pazu­duši meža biežņā. Tur liesmiņas pēkšņi pagaisa. Turklāt visur urdza maģiski avotiņi, līpinājās miglas šķidrauti un auga noslēpu­maini augi. Dzelkšņaini krūmi savijās biezos un baisos tīklos, kuri aptinās ap saviem upuriem un vairs neatlaida tos. Šeit auga arī mazi zāles kamoliņi, kuri pastāvīgi pārvietojās un trauca pa mežu, kā nelaba gara dzīti. Tomēr visbriesmīgākās bija smirdošās putekļsēnes! Tās rindās auga gar takas malu un pārsprāga no niecīgākā pieskāriena. Dūres lieluma pūpēžos bija pulveris, kas smirdēja pēc govju kūts un sapuvušām olām un kas laupīja gan redzi, gan ožu. Prīmusu tas nesatrauca. Viņš vēlreiz sagrozīja ceļa rādītāju un aiztraucās tālāk.

Kad viņš bija sasniedzis meža ziemeļu malu, prātā iešāvās Sniga vārdi. Ziemeļos sola miglu, ķirbītis brīdināja, un viņam bija taisnība. Jo kļuva arvien tumšāks un drūmāks. Migla mežā pār­spēja Prīmusa iztēles ainas, kad viņš bija sasniedzis pļavu. Priekšā slējās balta siena! Šādu miglas putru viņš nebija gaidījis — turklāt šai gadalaikā. No Kletcnheimas nebija ne miņas. Tur, protams, ielas nebija apgaismotas, tikai dega laterna tirgus laukumā.

Prīmuss smagi nopūtās. Tumšie plankumi lejā varētu būt namu jumti. Bet kur ir konditoreja? Šķiet, šodienas ceļojums iz­vērtīsies garāks nekā parasti. Viņš lidinājās pāri lubiņu jumtiem un nolēma orientēties pēc baznīcas torņa. Tomēr nekādi nespēja to saskatīt.

"Tam tepat kaut kur jābūt," viņš pukstēja. "Es noteikti jau simt reižu esmu palidojis tam garām."

Pēkšņi viņš kaut ko ieraudzīja. Ēnu miglā, daudz lielāku nekā viņš. Turklāt likās, ka tā gāžas viņam virsū. Prīmuss nobijās, bet jau nākamajā mirklī saprata, ka pats pielidojis pie tās. Tas bija resns dīvainis, kurš arī nesaprata, kur atrodas. Atskanēja pūces vaids, un Prīmuss sarāvās. Par mata tiesu viņi izvairījās viens no otra.

— Nolāpīts! — viņš iesaucās, izvairoties no sadursmes. — Vai tiešām šonakt manus nervus maitās vēl ari dīvaini, spalvaini radī­jumi ?

Viņš paraudzījās apkārt, tad pa galvu, pa kaklu trauca pakaļ spalvainajam dīvainim. Pēc tam saviebās, izbāza mēli un parau­dzījās uz priekšu. Par vēlu! Pēc baisa trieciena Prīmusam acīs sa­tumsa. Viņš tomēr bija atradis baznīcas torni.

Viņš tajā bija ietriecies lielā ātrumā. Dažus mirkļus viņš pa­lika kā pielipis pie torņa, tad nošļūca līdz ciparnīcai. Prīmuss augšpēdus nokrita uz baznīcas loga palodzes. Pagāja krietns brī­dis, līdz viņš atguvās.

"Ak, kāda naksniņa," viņš pūta un elsa. "Visupirms mani gandrīz saplacina Zobratiņa pulkstenis, un tagad vēl šis." Viņš pa­taustīja savu galvu. "Varbūt manā horoskopā rakstīts, ka man jā­mirst zem pulksteņa?" Viņš paraudzījās debesīs un pilnā kaklā iekliedzās:

— Vai tā rakstīts zvaigznēs? Ja tā ir, es diemžēl tās nespēju saskatīt aiz biezās miglas!!!

Saīdzis Prīmuss sita no spārniem ārā netīrumus. "Būtu labāk palicis gultā." Viņš apsēdās uz palodzes un nokāra spārnus. "Ko nu vairs," viņš murmināja. "Es atgriezīšos rīt. Cerams, ka šo izgā­šanos neredzēja neviens kletenheimietis. Citādi viņi ikreiz, kad mani ieraudzīs, skaļi aplaudēs, nevis bailēs bēgs no manis."

Prīmuss dziļi ieelpoja un izkustināja locekļus. Viņš pacēla galvu, lai to kārtīgi izgrozītu, te pēkšņi iepleta acis un aizturēja elpu.

"Ko tas nozīmē?" viņš novaidējās. "Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu redzējis!"