Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

Ēna, kuru patiesībā sauca Prīmuss, pagriezās un sakārtoja cilindru. Kļuva redzami asi sejas vaibsti, plati vaigu kauli un dzi­ļas acis. Melnie mati bija gludi pieglausti un aizlikti aiz ausīm. Viņš pakasīja pieri un vēlreiz sakārtoja cilindru. Pacēlās uz pirkst­galiem. Tad piespiedās pulksteņa kastei un ielūkojās iekšā pa vāka šķirbiņu.

—   Ūūūū!

—   Bam! — no kastes atskanēja dobja skaņa.

—   Klausies, Zobratiņ, — Prīmuss teica. — Es zinu, ko darīt. Turies cieši. Es tevi nedaudz sašūpošu.

Viņš satvēra pulksteni un mēģināja to apgāzt. Nodārdēja pulksteņa atsvari, pulkstenim sasveroties uz priekšu.

—   To tu dēvē par nelielu sašūpošanu??!!! — balss pulkstenī noelsās. — Man gribētos dzirdēt, ko tu teiktu, kad tā darītu kāds ar tavu māju.

Prīmuss, kurš nopūlējās noturēt smago pulksteni, pārgrieza acis. Tad viņš iebāza pirkstu plānajā šķirbiņā, lai paceltu vāciņu.

—   Klausies uzmanīgi! — viņš iesaucās. — Tagad tu no visa spēka piespiedīsi durtiņas, bet es… — Teikumu viņš nepabeidza. Vārdi iestrēga kaklā, jo vāciņš atsprāga ar lielu troksni.

Viņš tvēra gaisu, ievilka galvu plecos un nokrita uz ceļiem.

Daudz netrūka, ka viņš bailēs būtu nometis pulksteni uz grīdas. Jau nākamajā mirklī no kastes izsprāga metāla režģis un palika ka­rājoties viņam virs galvas. Tā galā bija stienītis, uz kura tupēja milzīgs putna skelets ar lielu gaiļa seksti. Viņa knābis pārbīlī bija atvērts. Viņš ķērca un vēcinājās ar spārnu kauliņiem, bet režģis šņākdams trauca tieši gultas gala virzienā. Prīmuss sakoda zobus. Viņš atspērās un no visa spēka atkal pieslēja pulksteni pie sienas. Krekstēdams un stenēdams tas nostājās vietā, un uz grīdas novirmoja putekļu mākonītis.

Tai pašā acumirklī režģis grabēdams savilkās un kā zibens šņākdams iebrāzās atpakaļ pulksteņa kastē. Nabaga putns nesa­prata, kas notiek. Režģis viņu atmuguriski kaut kur vilka. Viņš būtu varējis atlaist kociņu, uz kura tupēja, bet uztraukumā tikai vēl stingrāk tajā iekrampējās, vēcināja spārnu kauliņus, skaļi klie­dza un pazuda savā namiņā. Acumirklī iestājās klusums.

Pēc tam atskanēja garš un žēlīgs vaids no durtiņām, kuras lai­mīgā kārtā bija palikušas atvērtas. Prīmuss pieplaka pie pulksteņa, izmisis nolaida rokas un gari nopūtās.

Tad viņš pacēla galvu un paraudzījās uz pulksteni.

— Ei! — viņš iesaucās. — Tu vēl esi dzīvs?

Pagāja krietns bridis, līdz atskanēja kluss krekšķis, kas vairāk līdzinājās izmisuma smiekliem. Prīmuss noņēma cepuri, uzmeta uz gultas gala un nokrita uz matrača.

Viens bija puslīdz skaidrs: tornis nebija neapdzīvots.

Prīmuss šai tornī dzīvoja tik sen, cik vien sevi spēja atcerēties. Viņš slīdēja pa visām telpām, ieskatījās visos kaktos un iebāza de­gunu ikvienā grāmatā, kura tika viņam rokās. Cik ilgi tas turpinā­jās, viņš nespēja atcerēties. Patiesībā — viņš par to pat nekad ne­bija iedomājies. Primuss jau sen darīja un atļāvās visu, ko vien vēlējās, un neviens viņu nekad nebija traucējis. Kāpēc tagad viņam būtu par to jālauza galva?

Cik Prīmusam bija gadu, neviens pateikt nevarētu. Viņa vaib­sti šķita jauni, pat jauneklīgi. Tomēr bālā āda un dziļi iegrimu­šās acis lika domāt par pieklājīgu vecumu. Bija vēl viena liecība tam, ka Prīmuss bija daudz, daudz vecāks nekā izskatījās: pir­mās ziņas par noslēpumaino ēnu parādījās jau pirms vairāk nekā 200 gadiem.

Viņš nožāvājās un omulīgi izstaipījās gultā.

—   Zobratiņ, — Prīmuss izsmējīgi uzsauca. — Kā tev ar atpa­likšanu?

—   Ak, tu mans labiņais, — atskanēja no pulksteņa. — Par to es jau gandrīz biju aizmirsis.

Atskanēja kluss klakšķis, un no pulksteņa atkal izbrāzās rež­ģis. Tā galā miera stājā lepni stāvēja Zobrata kungs. Varētu teikt, ka mazais skeletiņš slējās virs tā. Zobratiņa kungs bija intelektuāls, punktuāls un katrā ziņā korekts modinātājputniņš… pārbaudīts un atzīts par labu esam. Ar to viņš ļoti lepojās.

Ar paceltu knābīti, stalts kā svece un degošu skatienu viņš ievilka elpu pienācīgam pusnakts sveicienam un iesaucās:

—  Kikerikīīīīīīī!!!!

Vēl un vēlreiz noskanēja perfekts gaiļa sauciens, tad vēl viens. Zobratiņš vienmēr bija pārliecināts, ka viņš ir pārlieku talantīgs, lai tuppttrlprmju izspruktajā pulkstenī, un pastāvīgi apgalvoja, ka šai^rcizl'ji'e^ņļ p^iācis kļūmīgas piegādes dēļ.

Dienu pēc dienas precīzi sadalītos treniņa laikos pie spoguļgludā loga stikla viņš izmēģināja savas modinātāja kustības, lai ne­zaudētu formu. Tā kā spalvu vairs nebija, viņam vajadzēja trenēt katru kauliņu atsevišķi. Viņš tos dēvēja par lidošanas vingrināju­miem un necieta, ja viņu šai nodarbē iztraucēja.

Pēc divpadsmitā gaiļa kliedziena viņš lepni iebrauca atpakaļ

savā kastē. Durtiņas aizvērās.

Prīmuss nogaidoši raudzījās uz pulksteni. Pēc īsa brītiņa dur­tiņas atkal atvērās, un Zobratiņš pārmetoši pabāza galvu.

—   Es jau atpalieku teju ceturtdaļstundu, — viņš sūrojās.

—   Nekas nav labojams. Svētdiena iesākusies ļoti nelāgi. — Viņš patrina knābīti un nolieca galvu. — Es tikai vēlētos aizrādīt, ka visu savu laiku esmu bijis valsts pārbaudīts precīzais modinātājputniņš…

Prīmuss ieklausījās.