Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

—  Mirkli, — viņš smaidīja. — Tātad šodien atkal ir svēt­diena?

Kāds nejēga! Zobratiņš bija satriekts par šādu nezināšanu.

—   Precīzāk — jau 15 minūtes un 52 sekundes, — viņš no­teica.

—   Tas ir brīnišķīgi, — Prīmuss pielēca kājās. Viņš aiztraucās pie jumta loga un izbāza ārā savu degunu. Tad noklikšķināja pirk­stus. — Ķiršu torte! — viņš uzgavilēja. — Par to esmu gandrīz drošs. — Lai nezaudētu laiku, viņš paķēra cilindru un steidzās cauri istabām. — Ko tev atnest? — viņš uzsauca Zobratiņam.

Skeletiņš izbrauca no kastes un nemierīgi dīdījās uz kociņa:

—   Katrā ziņā saulespuķu sēkliņas, tas ir ļoti svarīgi. Ja tai kondi­torejā ir arī jāņogas, paņem dažas, lūdzu!

— Viss skaidrs, — Primuss atbildēja. — Saulespuķu sēkliņas un jāņogas. Es drīz atgriezīšos.

Pēc šiem vārdiem Primuss pagaisa. Nokūpēja balti dūmi, un pēc mirkļa no mākonīša aizlidoja sikspārnis. Lielais vecums ne­bija vienīgā Prīmusa neparastā īpašība: viņš prata pārvērsties — gan dienā, gan naktī, par ko vien vēlējās. Tā kā viņa otrā iedaba bija sikspārnis, viņš prata arī lidot.

Galvā viņam joprojām bija cilindrs, kurš tagad, protams, bija daudzkārt mazāks. Tagad viņam bija bieza, samtaina ādiņa, lielas acis un divi gari ilkņi, kas mirdzēja mēnessgaismā. Viņš izskatījās kā īsts sikspārnis-vampīrs… sikspārnis-vampīrs ar cilindru, jā gan. Lie­las šausmas Primuss gan neiedvesa, bet bailīgajiem Kletenheimas iedzīvotājiem pietika ar to pašu. Viņi vai nu kliegdami bēga no viņa, vai gaiņāja ar lāpstām un mēslu dakšām. Prīmusam bija vienalga, ko viņi darīja, jo šīs nodarbes viņu vienmēr pamatīgi uzjautrināja.

Vampīrs jau nu gan viņš nebija, gluži otrādi. Prīmusam nekad pat prātā nebūtu ienācis dzert asinis, jo viņš vispār nekad neko neēda. Viņam nebija nepieciešams ne ēdiens, ne dzēriens — viņš vispār nekad nejutās izsalcis. Tomēr šķita, ka viņš pats par to ne­kad neaizdomājās, jo notiesāja visu, ko iekāroja — lielākoties sal­dumus, plācenīšus un gaisīgas tortes.

Visgardākās tortes bija Kletenheimas konditorejā. Brīnišķīgs veikaliņš, kur viņš jau sen bija pastāvīgais apmeklētājs — tiesa gan, neaicināts.

Viņš pārlidoja pāri istabai un priecīgs noslīdēja pa margām kamīnzālē. Šai telpā Primuss, izņemot, protams, viņa gultu, uz­turējās visbiežāk. Šeit stāvēja varens, bet jau pamatīgi izsēdēts ozolkoka krēsls ar izdilušiem polsteriem. iMazais Zobratiņš gai­dīja, ka reiz cauri krēsla pārvalkam izdursies atsperes un viņš, iespējams, varēs kādu no tām pievākt un salabot savu pulksteni. Blakus krēslam stāvēja galds, uz kura bija sakrautas apputējušas grāmatas. Patiesībā visa istaba bija pieblīvēta ar grāmatām — tās mētājās gan uz grīdas, gan bija saliktas kaudzītēs pie sienas. Ista­bai bija tikai vienas durvis, kuras veda uz virtuvi. No turienes va­rēja nokļūt uz torņa vītņu kāpnēm un tālāk uz ieeju.

Tomēr Primuss jau diezgan sen izvēlējās citu ceļu, lai izkļūtu no torņa. Viņš ievilka galvu plecos un laidās tieši uz caurumu loga rūtī. Viņš izšāvās ārā, tad strauji nolaidās dārzā.

— Heijā! — no tumsas atskanēja balss. — Vai es varētu uzzi­nāt, kāpēc jūs abi tur augšā sarīkojāt grautiņu? Tādā troksnī nevar ne aci aizvērt.

Primuss paraudzījās lejup. Komposta kaudzē pie dārza žoga sēdēja oranžs, apaļš ķirbis, vārdā Snigs.

Snigs bija tik liels kā basketbola bumba, viņam bija mirdzošas acis un milzīga mute. Viņa amats bija dārznieks vai kaut kas tam­līdzīgs. Viņš lāga nezināja to. Šo komposta kaudzi viņš bija sane­sis pats, ar ko ļoti lepojās. Šī kaudze bija vienlaikus viņa gulta un krājumu glabātava. Viņš pastāvīgi tajā rakņājās cerībā atrast kaut ko ēdamu. Šo rosību viņš dēvēja par brokastīm gultā, kas bija viņa vismīļākā nodarbe.

Rokas stiepiena attālumā no komposta kaudzes debesīs slējās milzu ozols, kura zari liecās teju līdz zemei. Ja vien šis ozols kād­reiz sazaļotu, Snigs klusībā cerēja, viņa sapņu mājoklim būtu savs jumts. Tostarp viņš bija aizmirsis, ka komposta kaudze patiesībā sastāvēja no šā ozola nobirušajām lapām, pirms tās bija nokaltušas.

Viņš bija piebāzis pilnu muti ar ābolu, bet sēkliņas spļāva zālē. Tad ar ierastu kustību veikli uzlēca uz žoga. Par spīti savam tuklumam, nenoliedzami izveicīgs.

—  Diemžēl man nav laika, — Prīmuss uzsauca jau lidojumā. — Man jāsteidzas uz konditoreju. Vai tev ir kādas īpašas vēlmes?

Snigs acis vien ieplēta. Neko patīkamāku viņam neviens vēl nekad nebija vaicājis.

—   Gluži vienalga, — viņš līksmi attrauca. — Paņem visu, ko vien spēj panest. Līdz šim viss bija ļoti gards.

Ķirbis labprāt būtu vēl ko piebildis, bet Prīmuss jau bija iz­gaisis tumsā. Noraizējies Snigs tomēr pilnā balsī nosauca:

—   Esi uzmanīgs! Dzirdēju, ka ziemeļos ir migla. — Tad pie­bilda: — Nebūtu lāga, ja ar kūku kaut kas notiktu!