Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

Skaļi kliegdams, viņš laidās pāri tirgus laukumam, un jau pēc brīža logos sāka iedegties gaismiņa. Pirms ļaudis klupdami kriz­dami izskrēja no mājām, viņš skaļi sasita spārnus un mierīgi apgū­lās zem laternas — ar izplestiem spārniem, it kā nosities.

—   Kur? Kur ir rēgs? — ļaudis klaigāja. — Vai viņš beidzot ir noķerts? — Pūlis raudzījās apkārt. — Tur, tur tas guļ! — kāds iekliedzās. — Vai redzat? Lāpsta baznīcas tornī nostrādājusi!

Pa ciematiņu aizvēlās gaviļu vilnis.

Cilvēki naktskreklos un čībās skrēja pa ielu. Atvērās kroga durvis, un pa tām izklunkuroja bars iereibušu vīru. Dažas sievie­tes naktsmicēs stingri palūkojās uz tiem. Tad visi pievērsās Prīmusam, kurš joprojām gulēja uz ietves.

—   Viņš ir beigts? — ievaicājās kāds vīrs. — Ko mēs tagad darīsim ?

—   Pilnīgi vienalga, — kāds ieteicās. — Vismaz esam atbrīvo­jušies no šā nešķīsteņa.

Pūlis apklusa, visi palūkojās uz sikspārni.

Kāda tukla kundze ar ugunssarkanu ērkuli uz galvas noliecās un drebošā balsī nočukstēja:

—   Es neticu, ka viņš ir pagalam. Viņš noteikti ir tikai ap­dullis.

—  Vajadzētu viņu apskatīt, — atskanēja balss. — Lai mēs zinātu droši.

Bija dzirdama nervoza murdoņa. Kāds vīrs satvēra zaru, ar ko grasījās pabikstīt sikspārni. Visi aizturēja elpu. Iestājās nāves klu­sums, kad zars pieskārās sikspārnim.

Prīmuss tikai to vien bija gaidījis.

Skaļi iekliedzies un ietinies dūmu mākonī, viņš atkal pārvēr­tās un pielēca kājās. Viņš izvalbīja acis, un no sarkanās, ar ķiršu sulu notrieptās mutes atskanēja spalgs rēciens.

Tas iedarbojās.

Ļaudis atkāpās, it kā būtu ieraudzījuši pašu Nelabo. Visi tvē­rās cits pie cita, plātīja mutes, bet neviens nespēja izdvest pat pušplēsta vārda. Panikā cilvēki grūstījās, mētājās ar rokām, bet Prīmuss šaudījās starp viņiem.

*

—   Rēgs ir dzīvs! — ļaudis klaigāja. — Viņš ir dzīvs! Nešķīs­tenis ir dzīvs un dzēris asinis!!!

Kliedzieni kļuva arvien skaļāki.

Bija pienācis laiks izrādes brīdim, kas Prīmusam bija vismīļā­kais. Tikko daži bija atguvuši sajēgu, viņi kā vienmēr uzmeklēja savus ieročus un devās uzbrukumā. Prīmuss atkal ātri pārvērtās un pāri satrakotajam pūlim lidoja pakaļ noslēptajam sainim. Viņš paķēra to ar nagiem, tad atgriezās pie laternas. Plašā lokā viņš ap­lidoja tai apkārt, noraugoties, kā cilvēki ar lāpstām, mēslu dakšām un lāpām skraida pa laukumu. Vēl viens loks… vēl viens loks…

Tad Prīmusam apnika. Viņš pagriezās un smiedamies aizlai­dās meža virzienā. Mājupceļš bija mazliet ilgāks, jo nesamais palē­nināja lidojumu. Turklāt vajadzēja uzmanīties, lai sainītis neatsis­tos pret kādu zaru. Snigs bija lūdzis viņu uzmanīties. Kad Prīmuss beidzot nonāca mājās, Snigs joprojām tupēja uz dārza žoga un raudzījās uz viņu.

—   Sveiks, mans apaļais draugs, — Prīmuss sauca. — Es nesu tavas brokastis.

Sniga acis mirdzēja priekā, kad Prīmuss izsaiņoja cienastu. Pirmo gabalu Snigs norija veselu.

—   Lieliski, — atskanēja no piebāztās mutes. — Zemeņu torte, svaigi cepta.

Prīmuss smējās un apsēdās uz žoga. Viņš noņēma cilindru un atglauda matus no sejas.

—  Tev bija taisnība, — viņš teica ķirbim. — Tur bija migla. Bet arī kā vienmēr — liela jautrība.

RAGANU MEDĪBAS TUMŠAJĀ MEŽĀ

-E»ēc dažām nedēļām iestājās vasara un kļuva karsts. Beidzot! Pēc pārlieku ilgā un bēdīgā pavasara nu bija patīkamas pārmaiņas. Vismaz sākumā. Jo maigais siltums drīz beidzās, un kļuva arvien karstāks. Dienu pēc dienas karstums pieņēmās spēkā. Kā smags vāks karstais gaiss gūlās pār laukiem, un pie horizonta nebija ne mākonīša. Tumšais mežs bija pārvērties smacīgā cepeškrāsnī, kur nebija iespējams elpot. Koki vaidēja sausuma dēļ, pat kamolzāle vēlās lēni jo lēni. Līdztekus karstumam bija vēl viena nelaime: smirdīgās putekļsēnes sprāga pašas no sevis, un to smirdīgie sporu mākoņi aizpildīja teju visu mežu. Protams, tās arī vairojās mežo­nīgā ātrumā, tāpēc mežu pameta visi, kuru deguns vēl spēja kaut ko saost.

Arī vecais tornis augu diennakti krakšķināja un brīkšķināja savus vecos baļķus. Dienā saule tik ilgi karsēja vecos mūrus, ka tie sakarsa arvien vairāk. Kad vakarā gaiss mazliet atdzisa, no akmeņiem karstums izplatījās pa visām telpām. Tornī 24 stundas valdīja pusdienas tveice, bet vislielākais karstums bija augšstāvā. Zobratiņš savā pulksteņa kastē nespēja izturēt. Viņš visu laiku tu­pēja režģīša galā un te ievilka gaisu, te izpūta, lai sajustu vismaz kādu vēsmiņu.