Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

Nakts bija zvaigžņota. Spīdēja jauns mēness, un bija gaišs teju kā dienā. Visi logi bija atvērti, Prīmuss gulēja gultā un lasīja biezu grāmatu. Šonakt to varēja darīt īpaši labi, jo viņš bija uzlicis uz gultas gala balto, mirdzošo akmeni, kurš maigi apgaismoja visu telpu. Šāds apgaismojums bija daudz patīkamāks nekā parastā sveču gaisma, bet diemžēl akmens mirdzēja tikai reizi mēnesī. Pā­rējā laikā tas bija pilnīgi bezjēdzīgs un gulēja kopā ar citiem krā­miem uz naktsgaldiņa.

Prīmuss šo dīvaino akmeni pirms veselas mūžības bija atradis mežā un atnesis mājās. Akmens bija ass un trīsstūrains, līdzīgs šau­ram un augstam tortes gabalam. Tikai rūpīgi apskatot, varēja sa­prast, ka šis ķīļveidīgais gabaliņš ir mazliet sašķiebies. Savā mūžā Prīmuss nekad nebija redzējis līdzīgu akmeni. Mirdzošais mate­riāls šķita dīvaini blāvs, kā sastindzis pienains šķidrums vai šķidrs vasks pie pašas sveces liesmas. Tā augšējā un apakšējā virsma bija pilnīgi gluda, it kā to būtu pulējusi meistara roka. Uz tām nebija neviena izcilnīša. Tādas pašas bija arī abas sānu malas, kuras rotāja smalks vijīgu līniju raksts. Citāda bija tikai mala pretī virsotnei. Tā bija atsista un nelīdzena, it kā atlauzta no kāda lielāka gabala.

Šī dīvainā naktslampiņa apgaismoja grāmatas sadzeltējušās lapas, kuras Prīmuss lasīja, atbalstījis zodu uz rokas. Viņam nesa­gādāja grūtības šis vecmodīgais raksts ar smalkajiem vijumiem, viņš ar lielu interesi aplūkoja daudzos zīmējumus. Būtībā tie bija būvniecības plāni, jo grāmata bija par mīklainiem namiem, drū­mām spoku pilīm un raganu pilnām cietokšņu drupām.

Prīmuss bija mazliet vīlies, ka viņa vecais tornis nebija piemi­nēts ne ar pušplēstu vārdiņu. Toties bija vesela virkne citu lietu, kuras bija ne mazāk aizraujošas. Piemēram, raksts par namiem ar tik nešpetnām durvīm, pa kurām ienācējs nokļuva pilnīgi citā telpā, nekā bija paredzēts. Teiksim, jūs vēlaties nokļūt guļamis­tabā, bet attopaties ogļu pagrabā vai pieliekamajā kambarī. Pa da­žām durvīm varēja ienākt un tūlīt iziet. Tikpat maldinoši bija arī logi, kuri pat saulainā laikā rādīja lietainu laiku. Punktīgajiem cil­vēkiem lielas raizes sagādāja neganti guļamistabas logi, kuri arī vēlā pēcpusdienas stundā rādīja mēnessgaismu.

Daudzas lappuses bija veltītas valdonīgām pilīm, raganiskām grīdām un dārzu žogiem. Tumšā meža ziemeļaustrumu daļā esot dzīvojis kāds zemnieks, vārdā Ēvalds Sindelbloks, kurš esot no­vārdojis sava kaimiņa Gillija Unterbaha žogu tā, ka viņa zemesga­bals ar katru dienu tapis arvien mazāks un mazāks. Beigu beigās viņš tik tikko varēja no mājas iznākt. Graušteinu ģimenes dārza žogs atkarībā no diennakts laika kļuva te augstāks, te zemāks, un māja pastāvīgi stāvēja ēnā. Tas bija patiess brīnums! Grāmatā bija daudz noderīgas informācijas, kura būtu ņemama vērā mājas celt­niecības laikā.

Prīmuss domīgi pakasīja zodu un apsvēra, ko viņš varētu iz­būvēt tornī. Tomēr viņš neatrada neko pret iznīcinošo svelmi jumtistabā.

Krakšķēdamas atvērās pulksteņa durtiņas, Zobratiņš lēnām izlīda no kastes. Prīmuss tikai pamāja ar roku, pat nepalūkojies uz viņu.

— Pirmkārt, esmu nomodā, otrkārt, vēl nav pusnakts. Ja vē­lies paklaigāt, dari to, lūdzu, savā kastē.

—   Šādā karstumā to vairs nevar dēvēt par kasti, — attrauca Zobratiņš un nokāra galvu. — Tā drīzāk ir cepeškrāsns vai pat olu vārītājs. Temperatūra tur, iekšā, pilnīgi liegusi man spējas spriest par laika ritumu.

—  Tu tikai paklausies, ko raksta, — Prīmuss uzsita pa grāma­tas lapu. — Vai zināji, ka zemestrīču drošu ēku var uzcelt purvā?

—   Protams, ka es to zināju, — Zobratiņš aizvērtām acīm no­vilka pilnīgi bez emocijām. — Ja tā ir nogrimusi, tad, protams, apgāzties vairs nevar.

Prīmuss apmetās uz muguras un smīnēdams sakrustoja rokas aiz galvas.

—   Tieši tā, turklāt nav nepieciešams ieplānot pagrabu, jo agri vai vēlu ikviena telpa pārtop pagrabā. — Viņš parādīja uz grīdu. — Tā mums veidojas viens lifts, vienīgi žēl, ka tikai vienā virzienā.

Jumtistabiņā atskanēja traki smiekli.

Zobratiņš izkārās no durtiņām un, skaļi krākādams, klabināja savus spārnu kauliņus.

—   No rītiem tikai nedrīkst atvērt logus, — viņš nosmēja. — Citādi var sanākt pārsteigums. Gluži kā teicienā: rīta stundai purvs mutē.

Smiedamies un ķiķinādami viņi trieca tālāk.

Tad Prīmuss atkal pievērsās grāmatai, meklējot pēdējās rin­diņas.

—   Āre! — viņš iesaucās. — Te rakstīts, ka purvs jānoklāj ar salmu kūļiem, kurus pārber ar biezu zemes slāni. Tā veidojas spil­vens, tā te rakstīts, kas noslāpē zemestrīces svārstības. — Prīmuss pāri plecam paraudzījās uz Zobratiņu. — Nu, kā tev tas patīk? Mēs jau sen pošamies remontam. Noplēsīsim šito būdu un uzcel­sim kaut kur citur zemestrīču drošu. Vai vari ieteikt ko labāku?

Zobratiņš izšāvās uz sava režģīša, sastinga virs gultas un pē­toši paraudzījās grāmatā.

—  Domā, ka varētu izdoties? Jā, tā būtu laba pārmaiņa. Kā tev šķiet, cik laika tas aizņems ?

Tagad abi lūkojās grāmatā.