Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

—   Domāju, aptuveni simt gadu, — Prīmuss prātoja. — Var­būt visus divsimt. Lai gan mums jau nav kur steigties. Tikai iztē­lojies, kādas jaukas lietiņas mēs atradīsim zem grīdas dēļiem vai sienu mūros.

Parasti šādas dīvaina satura sarunas bija vislabākais naksnīgo diskusiju variants. Tomēr šoreiz Prīmuss pēkšņi apklusa un strauji pacēla galvu.

Zobratiņš jau atvēra knābīti, bet Prīmuss satraukts pielika pirkstu pie lūpām:

—  Cssst!

Zobratiņš aizcirta knābīti, pielieca galviņu un saīdzis uz­lūkoja Prīmusu. Kaut kur tālu Prīmuss piepeši bija sadzirdējis mūziku. Viņš aizmiedza acis, pacēla gaisā rādītājpirkstu un ieklausījās.

—  Vai tu arī dzirdi ? — viņš čukstus vaicāja Zobratiņam.

Pēdējais klusēja, drūmi lūkojās griestos un šūpoja savu sek-

stīti.

—   Nē, — viņš beidzot ierunājās. — Kas man būtu jādzird?

Prīmuss aizturēja elpu. Vienā lēcienā viņš bija ārā no gultas, pārtapa un noplivinājās pa margām kamīnzālē, kur notupās uz palodzes. Pa caurumiņu loga rūtī viņš lūkojās naktī. Tad piesedza acis ar spārniņu un lēnām un pētoši raudzījās uz visām pusēm. Pēkšņi viņš sarāvās pie visām miesām.

—   Ha! — viņš iesaucās. — Tā jau es domāju.

—   Kas tur ir? — Zobratiņš sauca no jumtistabiņas. — Tu kādu saskatīji?

Tālu, tālu tumsā Prīmuss redzēja daudz mazu gaismiņu, kas pārvietojās pa pakalnu braša marša pavadījumā. Viņš uzreiz sa­prata, kas notiek.

—   Tie ir mūsu apakšīrnieki, — skanēja atbilde. — Turklāt pamatīgs pūlītis.

Dziļi zem Miglas laukiem bezgalīgos sazarotos labirintos ple­tās pakalna koboldu valstība. Šie mazie ļautiņi bija draudzīgi, bet visnotaļ neuzticīgi un gandrīz nemaz nekontaktējās ar cilvē­kiem — tikai tad, ja varēja tirgoties. Tad koboldi bija klāt kā saukti. Viņi bija lieliski kalnrači un tikpat izcili tirgotāji. Viņu iz­būvētie tuneļi sniedzās līdz pašai Hoenveisai, lai pēc iespējas ag­rāk varētu ieņemt labākās tirdzniecības vietas tirgus laukumā. Viss, ko viņi pārdeva, bija pašu ražots, un par savu preci viņi pra­sīja nekaunīgi augstas cenas. Viņi prata izgrebt koku, aust, tambo­rēt, bet vislabāk prata gatavot ēdienu. Koboldi gatavoja vislabāko sviestu, vislabāko pilngraudu maizi un — tas Prīmusu interesēja visvairāk — vislabākās tortes.

Bet tikai viņi zināja, kur un, galvenais, kā iekļūt tuneļu sis­tēmā. Viņi bija noslēpuši visas pieejas vai noslēguši tās ar kādu burvestību. Te, pakalnā, vecā kokā vai lielā akmenī, jebkur varēja pēkšņi parādīties durvis un tūlīt pazust. Prīmuss jau ilgus gadus alka atrast kādu no šīm maģiskajām pieejām un izpētīt neskaitā­mās apakšzemes ejas ar visiem to dārgumiem. Diemžēl tas viņam tā arī nebija izdevies.

Tomēr viņam šķita, ka šodien varētu paveikties. Viņš nešau­bījās, ka tālās gaismiņas nozīmē koboldu grupiņu, kuri dziedā­dami un muzicēdami devās cauri naktij. Šim svinīgajam gājienam agrāk vai vēlāk neapšaubāmi bija jāieiet pa kādām no slepenajām durtiņām. Tagad vajadzēja tikai uzmanīgi novērot šo pulciņu, un to varēja izdarīt no pašas augšas: no torņa istabas.

Prīmuss ielaidās virtuvē, tad tālāk kāpnēs. Vītņu kāpņu pakā­pieni naksnīgajā gaismā mirdzēja dīvaini zili. Prīmuss bija ļoti sa­traukts un no vītņu kāpnēm burtiski iešāvās torņa istabā.

Tā bija kvadrātveida telpa ar trim smailiem logiem. Divi bija vērsti uz dienvidrietumiem, kur atradās Gliemežu strauts, tre­šais — uz ziemeļaustrumiem. Istabai bija arī durvis, pa kurām va­rēja izkļūt uz balkona. Mazā istabiņa bija pārbāzta ar dažādām zinātniskām ierīcēm, tāpēc pirmajā acu uzmetienā atgādināja pie­liekamo, nevis darba istabu. Visur stāvēja mikroskopi vai mērierīces. Uz grīdas bija salikti debesu ķermeņu modeļi, tie karājās arī stieplēs no griestiem. Šeit bija Saules pulksteņi, kalkulatori, dīvains kalendārs, ar siksnām darbināmas mašīnas, kā arī neskai­tāmas citas ierīces, kuras nebija saskatāmas, jo bija aizkrautas ar plānu un karšu ruļļiem. Zem grāmatu, metāla atsperu un citu lietu kalna atradās liels koka galds, virs kura karājās vairākas zvaigžņu kartes. Vienīgā iekārta, kura nebija iekrauta dažādos krāmos, bija milzīgs teleskops ar daudziem zobratiņiem un sviriņām. Tas stāvēja pie loga blakus durvīm — un Prīmuss trauca pie tā.

Viņš pārtapa cilvēkā un paraudzījās teleskopā. Patiesībā ve­cais instruments ne tikai nebija pareizi noregulēts, tas vēl nelūko­jās turp, kur varētu būt koboldi. Prīmuss vairākas reizes pagrozīja objektīvu, līdz kaut kas tapa saskatāms. Viņš nepacietīgi grozīja teleskopu, un pēkšņi objektīvā iemirdzējās blāva gaismiņa. Tie ir viņi! Prīmuss atkal sāka grozīt objektīvu, līdz attēls kļuva skaidrs.

Bet kas tad tas? Prīmuss samirkšķināja acis. Gaismas stariņš nebūt nebija brašo koboldu lukturītis, jo steigā teleskops bija pa­griezts pārāk tālu pa labi. Teleskops rādīja tieši uz drūmo Mēness­gaismas ezeru, kurā peldēja maziņa airu laiviņa. Laivas priekšgalā karājās eļļas lampiņa. Zvaigznes atspoguļojās piķa melnajā, spo­kaini gludajā ūdens virsmā. Tomēr ne jau laiva patlaban nodarbi­nāja Prīmusa prātu, bet gan lielā būtne melnajā apmetnī, kura bija noliekusies mazajā laiviņā.