Viņš satvēra knābītī atsperi un zibenīgi nozuda aiz pulksteņa kastes vāka. Atskanēja zuzēšana un čirkstēšana, kad Zobratiņš ķērās pie darba.
Prīmuss iekrita gultā. Viņš izstiepa kājas un izvilka korķi no ampuliņas: tā bija tukša! Jo labāk. Viņš uzpūta ampuliņai elpu un noberza to spilvenā. Tad paraudzījās gultā. Blakus gulēja atvērta grāmatiņa, un viņš iesmējās.
— Paklausies tikai, — Prīmuss sauca Zobratiņam, — tu nespēj pat iztēloties, kas te rakstīts par spoguļiem. Ha-ha, es tūlīt pārsmiešos. Plimas gadījums nav pats šausmīgākais. Ir vēl daudz dažādu citu veidu.
— Ak tā? — no pulksteņa atskanēja dobja balss. — Un kādi tie ir?
— Piemēram, tādi, kuros cilvēks sevi vienmēr redz no aizmugures, — Prīmuss sāka klāstīt, — tu vari griezties, uz kuru pusi gribi, vienīgais, ko tu redzi, ir tavs pakausis. Trakums. — Viņš nosvilpās un pāršķīra lapu.
— Vēl ir spoguļi, kuri visu dienu rāda to seju, ar kādu tu pirmoreiz tai dienā esi ieskatījies spogulī. Traki, vai ne? Kādam, kas paskatījies spogulī bez zobu protēzes, tas varētu būt ļauns murgs. Vai vēl trakāk tiem, kas valkā arī parūku.
Prīmuss valstījās pa gultu, bet pulkstenis zvārojās no tanī skanošajiem smiekliem.
— Man tas diez ko daudz nebūtu varējis nodarīt, — Zobratiņš sauca. — Es jau simt gadu vienmēr izskatos vienādi.
— Pareizi, — Prīmuss ķiķināja, — un, visticamāk, arī turpmāk īpaši nemainīsies. Bet tu tikai paklausies, kas būs tālāk. — Viņš paklauvēja pa grāmatu un izlikās, ka lasa. — Vai zināji, ka ir spoguļi, kuri precīzi nosaka laiku? Pietiek ar to sarunāt, un spogulis tevi vēl arī pamodinās. Praktiski, vai ne?
Pēkšņi iestājās pilnīgs klusums. Norima klauvēšanās pulksteņa kastē, tad kādu brīdi nekas nenotika.
Zobratiņš izbāza galviņu no kastes. Viņš ļoti neuzticīgi pašķielēja uz grāmatu.
— Manuprāt, — viņš skarbi noteica, — patiesībā es vēlos to uzsvērt īpaši, šāda literatūra nekādā gadījumā nav pelnījusi apzīmējumu vērtīga. — Viņš izrieza savu mazo krūtežu. — Es vēlētos vēlreiz uzsvērt, ka pēc pilnvērtīgas izglītošanās specializētā precīzijas modinātājputnu nozarē, katrā ziņā ar šādu burvestību ņiguņegu…
— Neliec man tevi iekaustīt, — Prīmuss smējās un aizsita ciet grāmatu. — Tas bija tikai joks. Neviens pulkstenis visā pasaulē neņemtos strīdēties ar tādu profesionāli kā sers Zobratiņš. — Viņš piecēlās no gultas un uzlika cilindru.
— Ak vai, to es gandrīz jau biju aizmirsis, — viņš noteica. — Man taču jāuzpilda mazā pudelīte. Tā. Ko lai paņemu? — Prīmuss uzsita knipi. — Ā, zinu gan. Ieliešu vīnu! Kaut kur šie tumšie pilieni noteikti noderēs.
Viņš pārtapa, saņēma pudelīti nadziņos un laidās uz kamīnzāli, tad tālāk uz pagrabu. Drīz vien viņš atgriezās ar pilnu pudelīti.
— Tagad es posīšos ceļā, — viņš sauca. — Iespējams, manis nebūs vairākas stundas, bet rīta pusē es noteikti atgriezīšos. Viss atkarīgs no tā, cik ātri tas puisietis nolūzīs.
Zobratiņš atkal izlīda no pulksteņa kastes.
— Pārāk gan viņam neuzticies, — viņš ieteica. — Gan jau zini, ka viņam ir savi nodomi. Tu taču atceries, ko Plima ar tevi izdarīja.
— Kā lai to aizmirst, — Prīmuss smējās. — Bet tagad gan ļauj man darboties. Gaidāma jautra nakts. Varbūt atpakaļceļā iegriezīšos Kletenheimā. Viņi vienmēr priecājas, kad es viņus apciemoju.
— Tā gan ir laba doma, — Zobratiņš sauca. — Es labprāt gribētu kādu sauju sezama sēkliņu un vēl maisiņu saulespuķu sēkliņu. Tās gan pēdējo reizi bija pārāk sausas un tukšas. Būtu ģeniāli, ja šoreiz tu man atnestu svaigas.
— Paskatīšos, ko varēšu izdarīt, — Prīmuss apsolīja.
Tad apmeta slaidu loku un izšāvās ārā pa atvērto logu.
Nākamajā rītā Plimas namiņā pavards tā arī palika nekurināts. Ar lielu ledus gabalu uz galvas viņa sēdēja savā raganas virtuvē un tīrīja saknītes. Puns, kuru viņai bija sagādājis Rābenšteins, tagad līdzinājās klauna cepurītei. Trauku ar Tādeli un Milsu viņa bija ielikusi skapī, jo vairs nespēja paciest viņu ņirgāšanos. "Plimai galvā dzimšanas dienas cepurīteabi krupji smējās, izliekoties, ka sveic, un pilnā kaklā auroja jubilāra sveikšanas dziesmu.
Šķita, ka dusmām nav gala. Akmens pagalam, mājās netīrība un turklāt vēl milzīgs puns uz galvas. Kas godīgai raganai vēl būtu jāpārdzīvo?
Šodien Plimai bija diezgan! Viņa uzkarināja pie durvīm plāksnīti ar uzrakstu Neviena nav! Neviena! un aizslēdza durvis. Vienīgais, ko viņa patlaban vēlējās, bija ziede puna ārstēšanai. Un vairs neko. Pēc tam viņa droši vien liktos gultā un pārvilktu segu pāri galvai. Viņa satvēra piestu un saviebusies sastampāja saknītes.
Pēkšņi pie durvīm kāds klauvēja.
Plima neizdvesa ne skaņas.
Klauvēšana nerimās.
Plima kļuva pikta.
— Veikals ir slēgts! — Viņa iebrēcās. — Kā jums šķiet, kam paredzēts uzraksts pie durvīm?
Velti. Klauvēšana turpinājās.
Plimai nu reiz bija gana. Vienalga, lai ari kas tur būtu, viņš dabūs trūkties! Viņa trieca piestu pret galdu, iekāpa čībās un, priekšautam plīvojot, devās uz durvīm.
"Gliemežgļotas un milteņtārpi," viņa lādējās, atverot durvis. "Man ir sēru diena, galu galā!"