Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

—   Nāc, — viņš iesaucās un pielēca kājās. — Meklēsim izeju, citādi viņi mūs atkal kaut kur ieslodzīs.

Acumirklī viņi jau traucās tālāk. Pēdējiem spēkiem Plima ar Prīmusu skrēja pa šķietami bezgalīgo tuneli, līdz beidzot pa šauru atveriti izkļuva brīvībā. Koboldi viņiem nesekoja. Abi beidzot bija drošībā. Vakara gaiss bija vēss un patīkams, vējiņš liegi šūpoja zāli.

Pēc aizlaišanās no grotas Plima nebija izteikusi ne vārda. Ne­laimīgāka par nelaimīgu viņa klunkurēja mēnessgaismā pa lauku un raudzījās zemē.

—   Sapnis ir izsapņots, — viņa elsoja. — Tātad man jāpaliek tādai, kāda esmu.

—   Par ko tu runā? — Prīmuss jautāja.

Viņa paraudzījās uz Prīmusu ar izmisušu skatienu.

—   Tu… taču… sadragāji manu akmeni, — viņa vaimanāja. Viņa saķēra galvu — uz tās bija pamatīgs puns. Kad viņa to

sataustīja, tad apsēdās zālē un sāka rūgti raudāt.

—   Hei, Plima, — Prīmuss ņēmās viņu mierināt. — Nāc taču! Aizmirsti par to akmeni! Kāpēc tas tev tik ļoti bija vajadzīgs?

Vaimanādama un šņaukādamās Plima izstāstīja savu stāstu un izklāstīja savu sāpi. Katra paraudzīšanās spogulī sagādā necieša­mas mokas, un viņa cenšas tajā vairs nelūkoties, lai ikreiz nepārbītos pati no sevis. Nevienai sievietei viņas ģimenē nebija bārdas… ne mātei, ne tantei, pat ne vecmāmiņai… lai gan viņai gan, bet nu viņa bija daudz, daudz, daudz vecāka.

Prīmuss apsēdās Plimai blakus zālē un ļoti uzmanīgi klausījās. Mēness spoži apmirdzēja laukus, tālumā bija dzirdama cikāžu sisināšana.

DĪVAINAIS SŪTĪJUMS

Nākamā diena bija mierīga un rāma. Viss ritēja savu gaitu. Šķita, ka nekas neparasts nekad nav noticis. Neviens pat nebija pamanī­jis mazo meža gabaliņu, kurš bija iegrimis zemē pēc grotas sa­brukšanas. Kuru gan uztrauca tas, kas naktīs notika Tumšajā mežā? Pat koboldu darba grupa, kas rūpējās par pazemes pasta sistēmu, nepievērsa šim nogruvumam īpašu uzmanību.

Vecais tornis apcerīgi un pacietīgi slējās pāri pakalniem. Vis­apkārt čiepstēja putni, maigs vasaras vējiņš glāstīja zāli, pie dārza vārtiem zumēja bites. Snigs gulēja savā komposta kaudzē un sildī­jās saules staros. Visā savā mūžā viņš nebija tik daudz skraidījis kā aizvadītajās divās dienās. Protams, viņš apsvēra, ka visai drīz jāpo­šas ceļā pie Caka un — it kā starp citu — jāpaciemojas Plimas gardumu pilnajā sakņu dārzā. Tomēr pirms saņemšanās šādam ceļojumam viņš vēlējās pēc iespējas izvairīties pat no mazākās kustības. "No šā brīža," tā viņš bija sev nosolījies, "nekas un neviens nespēs iztraucēt viņa mieru." Visvairāk viņu kaitināja nekaunīgā šņākuļošana, kas visu dienu bija dzirdama no jumta lodziņa.

Šis troksnis nerimās līdz vēlam vakaram un apklusa tikai pēc saulrieta. Tomēr labāk nekļuva. Patiesībā tornī sākās vēl lielāka jezga! Tur dārdēja un blīkšķēja, durvis tika vērtas vaļā un ciet, katrā telpā dega gaisma. Snigam nebija pat jausmas, ko Primuss tur darīja, jo izklausījās tā, it kā viņš bija iecerējis visu māju nolikt uz galvas.

Zobratiņš ziņkāri vēroja notiekošo. Cauri kāpņu margām viņš raudzījās kamīnzālē, kur Primusu tikko varēja saskatīt biezajā putekļu mākonī. Viņš vandījās pa kaktiem, stumdīja grāmatas, pārmeklēja plauktus, meta visu ārā no atvilktnēm un kastītēm. Viņš paraudzījās pat zem krēsla, pārskatīja pat pārklāja bārkstis, bet rezultāts bija tikai pamatīga šķaudīšana. Tā vien šķita, ka meklējumi nav vainagojušies ne ar mazākajiem panākumiem. No galvas līdz kājām putekļos viņš stāvēja istabas vidū un kasīja aiz auss. Tad viņš aizšāvās uz virtuvi, kur jezga atsākās ar vēl lielāku spēku.

Zobratiņš piešķieba galviņu.

—   Vai esi pameklējis arī torņa istabā? — viņš sauca Prīmusam pa grīdas dēļu spraugu. — Man vienmēr ir šķitis, ka visas labākās pudeles atradās augšā uz rakstāmgalda.

—    Skaidra lieta, — no virtuves atsaucās Primuss. — Tur es visu pārmeklēju vispirms. Bet tās visas ir pārāk lielas. Man nepie­ciešama daudz, daudz mazāka. Turklāt tai jāizskatās kaut kā ma­ģiski, citādi viņai radīsies aizdomas.

Primuss virināja visus virtuves skapīšus, izcilāja visas pannas, līdz beidzot aizcirta virtuves durvis. Viņš domīgi knibināja savu apakšlūpu.

—  Tā šeit ir pavisam nesen, — viņš murmināja. — Es kaut kur redzēju to lietiņu — bet kur? — Viņš cieši paraudzījās uz Zobratiņu. Tai pašā mirklī viņš atcerējās. — Ha! — viņš sauca. — Es zinu — augšā, vecajā lādē.

Prīmuss izpleta spārnus un laidās uz jumta stāvu. Tur viņš at­vēra lādi, nolika malā Mēness sirpja lausku un izcēla mazu, violetu stikla ampuliņu.

—   Ti-ta-ta-ta-tā! — viņš trallināja. — Tieši tevi es meklēju.

Viņš jau grasījās aizvērt lādes vāku, kad ieraudzīja mazu,

spožu metāla atsperīti, kura bija gulējusi tieši zem akmens. Viņš to izcēla un piegrūda Zobratiņam pie deguna.

—   Paskat, — viņš teica. — Vai tas nav tavs? Varbūt ar šo tu vari nedaudz uzmundrināt savu pulksteni, kā tev šķiet?

—   Es zaudēšu prātu, — Zobratiņš staroja. — Tā ir tik mir­dzoša un nesarūsējusi! Es tūlīt to ielikšu vietā.