Nezāļu valstība. Miglas fejai pa pēdām

—  Tikko iestāsies nākamais jaunais Mēness, — viņš teica, — es atkal būšu šeit, vai dzirdi ? Tad es savākšu visu, kas iemirdzē­sies šās peļķes dibenā. Ja kādā no šīm lauskām slēpjas kāds ele­ments, kuru es meklēju, es tam atvēlēšu visu savu laiku.

—   Nē! — Plima kliedza. — Tūlīt dod akmeni šurp. Tas nav īstais. Šis gabals tev nav vajadzīgs, tici man.

—   Ak tā? — Rābenšteins smējās. — Vai šitā mazā raganiņa grib to dabūt sev? Labi — nāc un paņem to. — Viņš pamāja ar roku un nometa lausku oļos sev pie kājām.

Kā apmāta Plima jau grasījās mesties tai pakaļ.

—  Stāvi, nekusties! — Prīmuss iekliedzās, mēģinādams satvert Plimu. Bet bija jau par vēlu.

Plima pastiepa rokas, noliecās un gandrīz jau sasniedza ak­meni — bet Rābenšteins pārliecās virs viņas. Izbijusies viņa pavē­rās augšup, ieraudzīja dusmās saviebto ģīmi, naida pilnās acis un spožo lāpstu, kuru Rābenšteins bija atvēzējis sitienam. Tad viņai acīs sametās tumšs.

*

Dusmās šņākdams, Primuss skrēja pie Rābenšteina. Viņš bez vilcināšanās atvēzējās otram sitienam, vienaldzīgi pavēries uz bez­samaņā guļošo Plimu sev pie kājām.

Tomēr Primuss bija ātrāks. Viņš tik strauji ietriecās Rābenšteinam krūtīs, ka tas atmuguriski atsitās pret klints sienu. Spainis un lāpsta aizlidoja pa gaisu, kad viņš zaudēja pamatu zem kājām. Nikni viņš lūkojās uz Prīmusu no apakšas uz augšu, šķiezdams pa gaisu siekalas.

—  Tā, manu draudziņ, — viņš šņāca. — Tagad tava kārta. Es ļoti ilgi gaidīju šo priekpilno bridi.

Rābenšteins pielēca kājās un vēzēja lāpstu kā izkapti. Primuss ātri atlēca atpakaļ. Metāls šņākdams nosvilpa gar viņa ķermeni, gandrīz skardams kaklu, un iešķēla cilindru. Rābenšteins dusmās teju vārījās. Viņš vēzēja lāpstu, tad sāka kapāt ar to, tēmēdams Primusam, bet trāpīdams tikai krasta oļos.

Primuss nekavējās izmantot šo izdevību. Viņš piespieda lāp­stu ar vienu kāju, bet ar otru spēra Rābešteinam sejā. Rābenšteins sāpēs ierēcās. Viņš atlaida lāpstu, aizgrīļojās pāris soļus atpakaļ, paklupa pār saļimušo Plimu un novēlās starp spaiņiem un citiem kalnraču darbarīkiem. Plima novaidējās, lēnām atvēra acis, bet tā arī palika nekustīgi guļam. Tostarp Rābenšteins valstījās pa zemi, līdz uzslējās kājās. Pārskaities līdz baltkvēlei, viņš sagrāba spaini un streipuļoja pretī Primusam, pa ceļam pagrābdams vēl ari āķi.

—   Primus, — viņš šņācoši čukstēja. — Tu no manis neiz­bēgsi. Lai arī kur tu noslēptos, es tevi atradīšu. — Viņš pārkāpa pāri Plimai un tuvojās Primusam. — Pirmais, ko es izdarīšu: es nosvilināšu šo torni. Līdzko izkļūšu no šejienes, tā ķeršos klāt. Tas tik būs jauks ugunskuriņš, tici man! Koks nosvils kā nieks. Jā, pirmkārt, to noplukušo spoguli. Žēl, ka neredzēšu, kā sadegs tā tukšā koka galva. Kā tu domā, Primus? Vai viņš joprojām bārsta tās pašas asprātības kā agrāk?

Prīmuss viņā vairs neklausījās. Viņš drudžaini domāja, kā aiz­kavēt Rābenšteinu, tomēr prātā neiešāvās nekāds risinājums.

Tostarp Plima beidzot bija attapusies. Vaimanādama viņa turējās pie briesmīgi sāpošās galvas. Kas ar viņu notika, pie svētās raganas slotas? Kāpēc pēkšņi kļuva tik tumšs? Viņa paraudzījās apkārt un ieraudzīja eļļas lampiņu. Piepeši viņa visu atcerējās. Viņi taču ir tai dīvainajā grotā, dziļi zem Tumšā meža. Tikai — kāpēc tik ļoti sāp galva? Plima izberzēja acis, dažas reizes pamirkšķināja un tad paraudzījās apkārt. Lai gan pagaidām pasaule bija izplū­dusi un orientēties bija pagrūti, Mēness sirpja lausku viņa ierau­dzīja. Tā bija gandrīz deguna galā, un tā bija noteikti jādabū — par katru cenu. Ar milzīgām pūlēm viņa lēnām rāpās pie lauskas.

Tomēr Rābenšteins par viņu nebija aizmirsis.

—   Novāc savas nešpetnās roķeles! — viņš ārdījās.

Tii pašā acumirklī Prīmuss tika aizmirsts.

"Šitā ragana gan ir šerpa," viņš nodomāja. Tūlīt viņš tai sados. Rābenšteins skrēja pie Plimas, aizķēra Mēness sirpja lausku ar kāju un aizspēra to grotas vistālākajā stūrī.

—   Viss beidzies, — viņš auroja, vēcinādams āķi.

Tas nu Prīmusam šķita par traku. Rābenšteins nepārprotami bija gatavs uz visu. Prīmuss zibenīgi pārtapa sikspārnī un laidās pie viņa. Nekādas žēlastības! No visa spēka viņš ieķērās Rābenšteina galvā, iecirta nagus ādā un iekodās sejā. Rābenšteins sāpēs iekaucās, nometa āķi un kā akls streipuļoja prom gar krastu. Viņš izmisis centās sagrābt Primusa spārnus. Tas koda un skrāpējās tā, ka Rābenšteins teju zaudēja prātu.

Tīd Rābenšteins sāka Prīmusu sist. Lai gan vairāki sitieni trā­pīja pašam sejā, arī Primusa spārni dabūja ciest. Visbeidzot Prīmusam vajadzēja Rābenšteinu atlaist. Ar savainotiem spārniem viņš laidās prom, bet Rābenšteins, bruņojies ar lāpstu, skrēja viņam pakaļ. Prīmuss bija tuvu spēku izsīkumam; ilgi viņš no satrakotā vajātāja izvairīties nevarēs.

— Es sapratu, — Rābenšteins elsa. — Mazais Prīmusiņš spēj pārtapt! Ak, tur pat vistām jāsmejas! Tagad es saprotu, kā tu izkļuvi no dziļās gravas. Tomēr tas tevi neglābs, vai dzirdi? Es tevi drīz noķeršu.