Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Jānis Jurkāns

Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Pirmā daļa BEZ NĀKOTNES

.

pirmā nodaļa Eksāmens

Kā apstulbis, nespēdams necik sakarīgi salikt kopā pat visprimitīvākās domas, viņš truli lūkojās uz mil­zīgo, tūkstošgadīgo vestibila sienas ekrānu. Tajā cita pēc citas virknējās epizodes no skolas beidzēju, kā viņiem pašiem šķita, pēdējo gadu nozīmīgākajiem, smieklīgākajiem vai citādi vērā ņemamiem sadzīves brīžiem. Tad ekrāns nodzisa, un tūdaļ zilgani violetā gaismā iemirgojās tā kreisais augšējais kvadrāts.

Garām, priecīgi sasaukdamies, aizjoņoja bariņš vis­jaunāko klašu skolēnu sīkaļas beidzot bija sagaidījuši vasaras brīvlaiku un tā neiztrūkstošo ievadu ekskur­siju uz aizvēsturisko, sen izmirušo zvērudārzu. To­mam iešāvās prātā, ka arī viņam tā joprojām bija viena no spilgtākajām epizodēm nupatējās bērnības atmiņu krātuvē. Dažnedažādie nezvēri visapkārt kustējās un rēca kā īsti meitenes šausmās spiedza, puišeļi lūkojās uz tiem spožām acīm, iztēlodamies sevi pir­matnējās dabas un plēsīgo zvēru murskulī. Arī Toms izbaudīja šīs sajūtas, taču vēl ilgi viņš atminējās to, ka visi vai gandrīz visi aizvēsturiskie briesmoņi viņam nezin kādēļ nešķita gluži sveši, lai gan bija tikai grā­matu daudzdimensiju zīmējumos vai mācību filmiņās

redzēti. Patiesībā šī dīvainā, iedomās radusies sajūta ne mirkli nebija zudusi tā eksistēja pati par sevi, kaut kur atmiņu dzīlēs paslēpusies…

Tikai tagad Toms pamanīja, ka nostājies sīkaļām tieši ceļā violetā, putekļus uzsūcošā paklāja vidū. Toms pagāja nostāk, pa pusei aizslēpdamies aiz apdrupušas, neskaitāmu paaudžu roku pieskārienu nopleķotas kolonnas. Ekrānā jau bija izlasāmi pirmie seši uz­vārdi šāgada izlaiduma paši izcilākie; tie, kuriem tiks dota iespēja cīnīties par iekļūšanu dzīves augstākajā līmenī. Pārsteigumu nebija tie paši pēdējo gadu "paraudziņi" trīs puiši un trīs meitenes datorsistēma katra abiturienta spējas fiksēja absolūti nekļūdīgi. Atturīgi smaidi, savstarpēji apsveikumi, viss puslīdz droši zināms jau iepriekš viņi savos sapņos jau sen lidinājās citās sfērās, domām par pārējiem tur neatlika nedz laika, nedz vietas.

Ekrāna vidējā augšējā kvadrātā iezīmējās nākamā sešnieka vārdi un uzvārdi arī viņi turpinās studi­jas, tiesa bez iespējām nokļūt augstākajā pasaulē, taču šeit viņu dzīves kvalitāte un izklaides būs no­drošinātas atliku likām. Viņu prieka un gandarījuma izpausmes šķita neviltotākas, arī Rūtas meitenes, kura dzīvoja pavisam netālu un ar kuru Toms jau no mazotnes bija radis turēties kopā gan dodoties uz skolu, gan kādos izbraucienos, gan tāpat vien brī­vajā laikā paretam tiekoties ar draugiem un drau­dzenēm.

Šķiet, Toma zināšanu līmenis atbilda nākamajam sešniekam, taču nu jau viņš pavisam skaidri atskārta,

ka ari te viņa vārdu velti bus meklēt. Un tā nebija kļūda vai nejaušība viņš bija neglābjami izgāzies!

Mirkli Rūtas un Toma skatieni sastapās noslēpu­mainais, tikai lūpu kaktiņos paslēptais smaids klases­biedrenes tik pazīstamajā sejā bija zudis. Tomam šķita, ka meitenes skatienā pavīd tikko jaušams pārsteigums, pat skumjas. Un vēl Toms sajuta, ka stulbi nosarkst. Un tur nu nekas nebija līdzams. Šis sešnieks vismaz kandidēja uz zemākā apmācības līmeņa turpinājumu!

Nākamie divi sešnieki bija mūžīgie neveiksminieki, kuriem gan netrūka pastulba centīguma, taču pat no­žēlojamo viduvējību ducī Toma uzvārds nebija izla­sāms!

Un tad pēdējie seši cilvēki bez nākotnes! Skolas un ģimenes kauna traips! Šīs pasaules nākamās padi­benes! Pusaudži, no kuriem mātei un tēvam ir tiesī­bas pat nekur nerakstīts, bet visiem izsenis zināms pienākums atteikties! Tie, kuri galu galā neizbēgami nonāks zemākajā dzīves līmenī. Visu atlikušo mūžu būt tur Zempasaulē! Bez cerības atgriezties!

otrā nodaļa Pazemē. Dīvainais taksometra vadītājs

Tiesa pirms vairākiem gadiem Tomam gluži ne­gaidīti bija radusies iespēja nokļūt šajā zemākajā pa­saulē tēvs viņu paaicināja līdzi apciemot kādu attālu radinieku. Līdz šim Toms pat nebija nojautis par tāda radinieka esamību. Arī šī milzīgās, zem kupola slēptās pilsētas pazemes daļa bija mākslīgās, tāpēc nekaitīgās saules gaismas pielieta.

Sākumā pat šķita, ka vietējie cilvēki ne ar ko īpaši neatšķiras no vairuma viņa pasaules iemītnieku varbūt nedaudz mazāka auguma, toties plecīgāki, ska­ļāki, iedomīgāki, lielīgāki, kašķīgāki. Viņi neinteresē­jās par pasaules kopsakarībām. Taču arī Toma līdz­cilvēku interese par tām jau sen bija zudusi… Šķita, ka lielais vairums no viņiem bija vīlušies dzīvē, tikai mehāniski to turpināja…