Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-  Nūja pie jums, puika, takši laikam lido pa gaisu! iesmējās mazais vīrelis. Gatavā leiputrija, he, he! Un pēkšņi viņš gandrīz pabailīgi un klusi ievaicājās: Kā jūs zināt, ka tur lejā kaut kas tāds notiek? Nu, ka viņi varētu lauzties uz augšu?

-    Es nezinu, taču daži mūsu seno civilizāciju vēs­tures pētnieki pieļauj tādu domu, tēvs neslēpa un piebilda: Viņi domā, ka vēsturei piemīt īpašība at­kārtoties… Tas jau vairākkārt esot noticis.

-   Vai tu re, ko! Pie mums jau arī dažs labs sludina drīzu pasauļes-^gftlul viltīgi smīkņādams, piekrita apalītis.

-   Nē, es to nedaru, pasmaidīja tēvs. Es Zempasaules lietās neiejaucos un neiejaukšos. Kā pie jums saka esmu absolūti lojāls!

-     Nūjā, tas ir labi… ne pārāk pārliecinoši at­trauca stūresvīrs. Tas ir labi, viņš vēlreiz atkārtoja. Negribas jūsu dēļ dabūt pa mizu, he, he! Un tad, pēkšņi pavisam atsilis, apalītis piebilda: Ja būsiet te kādu dienu ilgāk, varbūt ieskrieniet pie manis! Es ne­maz tik tālu no tā jūsu mākslinieka nedzīvoju pāris stundu brauciens.

Vīrelis pasniedza tēvam apaļu vizītkartīti.

-     Sievai un bērniem būtu milzīgs pārsteigums, īpaši vecākajam puikam. Ja vajag varu aizbraukt pakaļ! Metro jau pie mums nedarbojas.

-    Paldies. Jūs teicāt metro? tēvs kā starp citu ievaicājās.

-   Tas tikai tā paspruka, iesmējās vīrelis. Metro te jau sen slēgts. Jau mana vecātēva bērnībā, pirms kādiem četriem simtiem gadu, esot darbojusies tikai viena līnija, bet tad arī tā…

Toms juta, ka apalītis pavisam noteikti negrib tur­pināt šo tēmu.

-   Kāpēc nelabojat? tēvs izlikās nesaprotam apalīša noskaņojumu.

-   Kas tad to darīs? taksometra vadītājs jutās pār­steigts par tik aplamu jautājumu. Tāda mašinērija! Cilvēki grib baudīt dzīvi, nevis nomocīties ar aizvēs­turiskām pariktēm!

Šķita, ka apalītim ir sava, dzelžaina dzīves loģika. Tomēr Toms juta, ka taksometra vadītājs kaut ko nepa salta līdz galam…

-   Kā tur īsti ir? Toms saprata, ka vīrelis pavisam apzināti maina sarunas tēmu. Vai jūsējie tos mūsu ēdienus drīkst lietot? Gaļu jūs laikam neēdat, ko? Par to es kaut kur esmu dzirdējis. Pat mākslīgo ne!

-   Mēs pārtiku esam paņēmuši līdzi, kā atvainoda­mies bilda tēvs. Lai mūsu organismi pierastu pie jūsu tradicionālās virtuves, vajadzētu ilgāku laiku.

-   Sapratu, kā vīlies atbildēja vēl nesen piktais vīre­lis. Sapratu.

ceturtā nodaļa Vēl kādas dzīvas būtnes

Turpmākā ceļa lielāko daļu tēva un apalīša saru­nas Tomam vairs nešķita tik interesantas. Viņš gan jo­projām ik pa brīdim ieklausījās, taču runāts tika galve­nokārt par viņa paša pasauli, turklāt apalīti interesēja visprimitīvākās, sadzīviskās būšanas un nebūšanas.

Nupat Toma prātu bija pārņēmušas pavisam citas domas viņam nedeva mieru dīvainā, kā izkausēts piķis lipīgā, uz augšu kāpjošā, gandrīz smacējošā baiļu sajūta, no kuras Toms nespēja atbrīvoties. Un vēl dīvai­nāk bija tas, ka Tomam šī baiļu sajūta šķita pazīstama, jau kādreiz izbaudīta… Kad? Toms to patiešām nezi­nāja! Bet varbūt tās bija tikai iedomas? Var jau būt…

Piepeši Toms saausījās. Apalītis bija uzdevis kār­tējo jautājumu par Virspasauli, kā viņš pats to pirms mirkļa bija nodēvējis.

Nē, atbildēja tēvs. Aiz pilsētas kupola arī ir dzīvība. Pie tam, cik noprotams, saprātīga dzīvība.

-  Johaidī! iesaucās apalītis. Vai tad tur nav viens vienīgs tuksnesis? Un radiācija?

-  Iespējams, viņi kaut kā ir tikuši ar to galā, pavēs­tīja tēvs. Taču mēs gan neko daudz par to nezinām. Patiesībā neko nezinām!

-   Johaidī! vēlreiz savu iemīļoto teicienu atkārtoja taksometra vadītājs. Tur arī mēsli! No visām pusēm! Ka tik neiznāk pamatīga plūkšanās!

Apaļais vīrelis bija ne pa jokam uztraucies, taču viņa uztraukumā nejautās izbīlis, drīzāk kāda azarta dzirksts.

Arī Tomam tēva teiktais bija kas jauns un negaidīts. Viņa pasaulē neviens neinteresējās, kas notiek un vai vispār kaut kas notiek aiz pilsētu sargājošā, milzīgā, pirms daudziem gadu tūkstošiem uzbūvētā kupola. Informācija par visai primitīvajām aizvēsturiskajām civilizācijām, kas pirms neatminamiem laikiem, tūlīt pēc dinozauru laikmeta, esot apdzīvojušas planētu, bija tik niecīga un nepilnīga, ka daudziem tā šķita tikai seno zinībnieku pieņēmums, gandrīz vai izdomājums, kaut kādas blēņas vai pasaciņas.

Tagad aiz kupola nebija nekā to zināja katrs -, tikai jebkādu dzīvību iznīcinoša radiācija un izdedzi­nāta, vēju izpūsta, neauglīga zeme, gandrīz izžuvušas jūras un miruši, vētru un orkānu plosīti okeāni.

Toms pārdomāja gandrīz neticamo informāciju iespējams, kaut kur okeānu dzīlēs ir varējušas sagla­bāties vecās vai pat attīstīties jaunas, taču visprimitī­vākās dzīvības formas kaut kādas amēbas vai tārpi, tomēr saprātīgi radījumi? Tas šķita pilnīgs absurds!

Un tomēr tieši to nupat bija pavēstījis tēvs, un Toms zināja, ka tēvs nekad nemelo. Kāpēc un kā tēvs to varēja zināt? Tomam pēkšņi iešāvās prātā. Taču par to vairs nebija laika domāt.

piektā nodaļa Nomalē