Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Šeit nomalē, kur nedega gaismekļi, strauji sa­vilkās krēsla. Tēvs, pat neapstājies pie nama, kura sienu rotāja taksometra vadītājam nosauktie adreses cipari, steidzās tālāk. Vēl dažas pa pusei sabrukušas mājas, tad izdrupis sānceliņš, kas ievijās pagalam aiz­augušā, gandrīz necaurbrienamā iekšpagalmā. Šķita, ka te ir jau sabiezējusi pustumsa. Pēkšņi tēvs apstājās un brīdinoši pacēla roku, aicinādams Tomu nekustē­ties. Arī Toms pēc mirkļa cauri brikšņiem saskatīja vairākus nekustīgi gulošus cilvēkus visi viņi bija bez jebkādām dzīvības pazīmēm, ar saplēstām, tumšzilu asiņu nošķiestām drēbēm, viņu ķermeņi bija nedabiski sagriezušies.

Tēvs mirkli ieklausījās, tad klusi un ātri uzsauca: Ejam! Ātrāk!

Toms juta, ka viņu krata salti drebuļi, bet kājas atsakās klausīt.

Ejam, Tom! tēvs saprotoši uzstāja. Te nedrīkst palikt!

Un Toms klupdams krizdams metās nopakaļ tēvam, baidīdamies paskatīties uz zemē gulošajiem klaido­ņiem; tomēr viņš palaikam bija spiests to darīt, lai spētu paspraukties garām nogalinātajiem. Par to, ka nelaimīgie vismaz savas dzīves pēdējos gadus bijuši klaidoņi, liecināja viņu novalkātais, trūcīgais apģērbs, kas nespēja nosegt lielas, plēstas, vēl asiņojošas brūces uz upuru ķermeņu kakla un krūtīm.

septītā nodala Noslēpumainais radinieks. Telepātu dialogs. Zvēri

Beidzot kļuva nedaudz gaišāks. Aiz brikšņiem pavī­dēja kādas ēkas aplupusī siena bez logiem un durvīm. Vēl daži soļi un skatienam pavērās tikko manāma, pazema niša ar svaigi un dziļi sašvīkātām, sarūsēju­šām metāla durvīm dažus pakāpienus zemāk.

Un tikai tagad Toms pamanīja, ka tēvs labajā rokā sažņaudzis kādu līdz šim neredzētu, dīvainu, melni spīdīgu priekšmetu. Tajā pašā mirklī turpat netālajos brikšņos atskanēja dobjš un nekad nedzirdēts, kā no elles dziļumiem nācis nezvēra rēciens, kas sirdij un vi­sam ķermenim lika pamirt šaušalās! Bēgt, paslēpties, izgaist no šīs pasaules tā bija vienīgā doma, kas vēl 26 spēja aizķerties Toma smadzenēs, pirms nočīkstēja reti virināto, nišas dziļumā paslēpto durvju eņģes un tēvs ierāva Tomu tumsā. Un tūdaļ pat pret cieši aiz­bultētajām durvīm no ārpuses griezīgi noskrapstēja tādi kā milzīga dzīvnieka izlaistie nagi.

-   Nu, paldies Dievam, esat klāt! Pirms bija kādu saskatījis, Toms izdzirda siltu un mierīgu vecišķa cil­vēka balsi.

-   Esi sveicināts, radiniek! Arī tēva balsī nejautās izbīlis, drīzāk nogurums pēc ilgā ceļa.

No pustumsas uz viņiem lūkojās pelēku un apbrī­nojami vērīgu acu pāris. Kaut ko tādu Toms redzēja pirmo reizi šīs acis it kā pašas izstaroja gaismu!

-   Esi mums noorganizējis īpašu sagaidīšanu! Tēvs bija spējīgs pajokot.

-   Kā nu pratu, nepalika parādā jau arvien skaid­rāk saskatāmais sirmgalvis un piebilda: To viņi vēl nebija darījuši. Nāciet, nav ko te vāvuļot! viņš gana bargi noteica. Nupat uzvārīju jums stipru tēju. Ce­rams, vismaz no tās jums vēders vairs nerausies čo­kurā! vecis gandrīz pikti noteica.

"Kā viņš zināja, ka mēs tūlīt ieradīsimies?" pār­steigts nodomāja Toms.

-   Kā es zināju… tūdaļ ierunājās sirmgalvis. Ska­ties zem kājām, gudriniek, nepaklūpi! Te ir desmit kāpieni uz dziļumu! viņš pabeidza sakāmo.

"Viņš lasa manas domas! Tas taču nav iespējams!" domās iekliedzās Toms.

-   Vai tu vēl neesi tam puikam izskalojis smadzenes, ka viņš te vārās kā veca tējkanna?! nu jau pavisam pikti noburkšķēja vecis.

-   Vēl ne, kā taisnodamies atbildēja tēvs.

-   Kā tad! Visu atstāj uz pēdējo brīdi! sirmgalvis atcirta un nospieda kādu slēdzi pie sienas.

Iedegās nespodrs gaismeklis, izgaismodams nelielu telpu bez logiem un ar vēl vienām durvīm dziļumā. Pie sienas kaut kāda guļvieta, telpas vidū galds un daži meistarīgiem kokgriezumiem rotāti koka krēsli ap to. Uz galda ieplaisājuši, senatnīgi trauki balti, ar tikko jaušamu zilganu tīklojumu. Tādus vai līdzī­gus Toms reiz bija manījis paša mājās, vecās bufetes dziļumā. Pie pretējās sienas vienkārši plaukti, līdz griestiem pilni ar senām grāmatām.

-   Iepazinies ar manu celli? Nu tad sēdies pie galda, papļāpāsim, nopūtās vecais vīrs, greizi paskatīda­mies uz tēvu. Ja jau tavs tētuks palaidies slinkumā! Ir gan slīmests! sirmgalvis nerimās, tomēr Toms vecā vīra burkšķēšanā saklausīja tādu kā gandarījumu, pat mīļumu.

-   Vai tu liksies mierā? Šķita, arī tēvs nejutās sa­rūgtināts. Gribēju, lai tev būtu vieglāk tikt viņam klāt.

Tēvs apsēdās pie galda un salēja tasītēs tēju.

-   Zinu, zinu, vecais vīrs atbildēja.

Toms pēkšņi pavisam skaidri saprata, nē sajuta bezgalīgu, prātam neaptveramu un aizmūžīgu vien­tulību, kas slēpās aiz šķietami bezrūpīgās vecā vīra purpināšanas un burkšķēšanas. Un vēl dīvaināk šķita tas, ka arī viņš pats pazīst šo vientulības sajūtu…

Durvis skrāpēdams, ierēcās nezvērs, taču Toms vairs nejuta bailes. Pirms mirkļa tēva rokās manī­tais ierocis nu šķita kā nenozīmīga, smieklīga rotaļ­lietiņa!

"Jā, tā nu tas ir, manu puisīt…" Toms dzirdēja sirm­galvja domas. "Tādu likteni Lielais Radītājs mums ir piešķīris…"

"Tēvs!" domās iesaucās Toms.